Vētru laikā sajust mieru

Pirms vairākiem gadiem pār mūsu mājām naktī plosījās liela vētra. Jau pēc pāris minūtēm un vairākiem zibens uzplaiksnījumiem mūsu mazā Manona ierāpās pie mums gultā. Mana sieva Veronika, vēlēdamās nomierināt mūsu meitu, aiznesa viņu pie loga un teica: „Nebaidies. Paskaties, cik skaistas gaismiņas ir debesīs.” Taču tieši tajā brīdī debesīs ar biedējošu dārdoņu atskanēja zibens spēriens. Veronika bailēs atkāpās, un Manona bija vēl vairāk nobijusies!

Tonakt vērojot stihijas spēku, es nevarēju nedomāt par mūsu Glābēju Jēzu Kristu — visu lietu Radītāju. Es domāju arī par mūsu Debesu Tēvu, kurš ir dāvājis Savu vienīgo Dēlu, lai mūs izglābtu. Viņi paveica visnozīmīgāko darbu Visumā — pavēra mums ceļu uz mūžīgo dzīvi.

Tad es domāju par Mozu, kuru pārņēma bailes, kad Glābējs lūdza viņam atbrīvot Israēlu. Tas Kungs viņam teica: „Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Un tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms. ”

Tā Kunga balss droši vien skanēja kā pērkons visā Mozus ķermenī! Mums, tāpat kā Mozum, ir pienākums sapulcināt Israēlu miera zemē — Ciānas stabos. Neatkarīgi no mūsu spējām izteikties, mums ir jāvirzās uz priekšu ticībā. Vai mēs jūtamies, ka spējam darīt to, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs darītu? Vai mēs varam sajust savu atbildību par Israēla sapulcināšanu? Protams, tā sākas ar mums pašiem, mūsu dzīvesbiedru un mūsu bērniem.

Kamēr mana sieva un meita jutās ļoti nobijušās vētras dēļ, es pie sevis nodomāju: „Es ceru, ka tagad līs, jo ir bijis tik karsti!” Atšķirīgas perspektīvas noved pie atšķirīgām darbībām. Kā mums rīkoties, ja dzīve mūs neved pa vieglāko ceļu vai pa tādu ceļu, pa kuru mēs gribējām iet? Kad vētra kļuva arvien spēcīgāka, es domāju arī par Džozefu Smitu, kuru bieži vien nomāca visi pienākumi, kas viņam tika uzticēti tik agrā vecumā. Viņš bieži metās ceļos, lai lūgtu mūsu Debesu Tēvu. Iespējams, viens no aizkustinošākajiem brīžiem notika Libertī cietumā, kad viņš jutās Tā Kunga pamests. Tas Kungs viņam teica:

„Un ja tu tiksi iemests bedrē jeb slepkavu rokās, un tev tiks piespriests nāves spriedums; ja tu tiksi iemests dziļumos; ja bangojošā jūra darbosies pret tevi; ja negantie vēji kļūs par tavu ienaidnieku; ja debesis satumsīs un visi elementi apvienosies, lai nosprostotu ceļu, un visbeidzot, ja elle plaši atvērs savu muti pēc tevis, zini, Mans dēls, ka tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu. Cilvēka Dēls pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš? … Tādēļ nebīsties no tā, ko cilvēks var izdarīt, jo Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos. ”

Šie vārdi noteikti atbalsojās kā pērkona dārdi visā viņa slimajā un nogurušajā ķermenī. Taču, tā kā tos teica mūsu Glābējs, tie viņam deva nepieciešamo spēku un cerību, lai, par spīti grūtībām, virzītos uz priekšu. Vai mēs pietiekami bieži metamies ceļos, lai saņemtu Viņa spēku un cerību?

Tas Kungs bieži izmanto maigo un mierīgo Svētā Gara balsi, lai runātu ar mums, lai mūs mierinātu, brīdinātu, vadītu un nomierinātu. Viņš to dara ne tikai šaubu brīžos, bet arī satraukuma, izmisuma un bēdu brīžos. Lai mēs vienmēr dzirdētu šo vāro balsi, mums ir jāpierod to sadzirdēt vai, drīzāk, sajust klusos brīžos. Tad, lai cik maiga tā būtu, tā caurstrāvos mūsu sirdi un prātu kā zibens šautra.

Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.