Vēstule tiem, kuriem ir grūtības piedot

Dārgie draugi!

Tā ir universāla pieredze — sajust sāpes vai aizvainojumu. Bieži mūsu apkārtējo cilvēku sacītais un rīcība liek mums justies dusmīgiem, neievērotiem, aizvainotiem, noniecinātiem vai nenovērtētiem.

Pirms daudziem gadiem kāds baznīcā mani sāpināja. Es biju dusmīga un sarūgtināta, un es gribēju, lai šis cilvēks atvainotos, taču viņš to nedarīja. Es centos aizmirst notikušo, domājot, ka sāpes un dusmas, ko jutu, vienkārši pazudīs.

Taču šīs dusmas es nēsāju sevī vairākus gadus. Aizvainojums, ko izjutu pret šo cilvēku, nekādi nepazuda.

Kādu dienu es par šo situāciju stāstīju savam draugam. Man prātā ienāca doma:

Piedod.

Gars mani mudināja piedot šim cilvēkam, pret kuru es izjutu tik lielas dusmas. Es biju izbrīnīta.

Kā gan lai es piedodu šim cilvēkam? Man tika nodarīts pāri, un tamdēļ es biju pelnījusi, lai atvainotos man, vai tad ne?

Es ilgu laiku cīnījos ar šo pamudinājumu. Bet es arī domāju par sava Glābēja piemēru un Viņa mācībām par piedošanu:

„Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos.

Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mateja 6:14–15).

Pat pie krusta Glābējs lūdzās Savam Tēvam piedot karavīriem, kuri Viņu sita krustā (skat. Lūkas 23:34).

Es arī atcerējos prezidenta Rasela M. Nelsona aicinājumu — „izrād[īt] pazemību, drosmi un izturību, kas nepieciešama, lai piedotu un meklētu piedošanu. …

… Ja šobrīd piedošana šķiet neiespējama, dedzīgi lūdziet pēc palīdzības, ko dod caur Jēzus Kristus izpērkošajām asinīm dāvātais spēks.”

Paturot to visu prātā, es daudz lūdzu. Es lūdzu savu Debesu Tēvu, sakot: „Ja tā ir Tava griba, ka es piedodu šim cilvēkam, atver durvis un palīdzi man to īstenot, jo man nav pa spēkam to izdarīt pašai.”

Nākamajā dienā baznīcā es satiku cilvēku, kurš mani bija sāpinājis. Gara vadīta, es sajutu, ka man bija jāpalūdz viņam piedošana. Es atvainojos par to, ka dažkārt nerīkojos draudzīgi, un lūdzu viņam man piedot. Viņš man piedeva un pretī palūdza arī piedošanu man par pāridarījumu. Es piedevu viņam.

Šī pieredze man dāvāja atvieglojumu. Lai gan mans aizvainojums uzreiz nepazuda, es jutos labāk. Es atbrīvojos no sāpēm un bēdām, kas mani tik ilgi bija mocījušas. Es varēju turpināt dzīvot ar mieru sirdī.

Dažreiz var šķist, ka piedot nav iespējams. Taču pieķeršanās dusmām mūs tikai sāpina vēl vairāk. Debesu Tēvs nevēlas, lai mēs turpinātu izciest sāpes, bēdas un dusmas, par ko Jēzus tik dārgi samaksāja, lai mēs varētu no tā visa būt brīvi. Tāpēc, ka Viņš mūs mīl, Viņš vēlas, lai mēs sajustu prieku.

Mani draugi, lūdzu, esiet gatavi atteikties no nastām, pie kurām jūs turaties. Atdodiet tās Glābējam un ielaidiet savā dzīvē Viņa mīlestību. Neizvēlieties turpināt izjust sāpes. Tā vietā izvēlieties Viņu.

Māsa Kristina M. Jī, otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, liecināja: „Tas Kungs mums prasa piedot mūsu pašu labumam. Taču Viņš neprasa, lai mēs to paveiktu bez Viņa palīdzības, mīlestības un sapratnes. Pateicoties derībām, ko esam noslēguši ar To Kungu, mēs visi varam saņemt stiprinošo spēku, vadību un palīdzību, kas mums ir nepieciešama, lai piedotu un saņemtu piedošanu.”

Mani dārgie draugi, jūs esat tik ļoti mīlēti! Jūsu ceļš uz piedošanu, visdrīzāk, neizskatīsies tāds, kā manējais. Taču, tā kā mēs visi esam Dieva tik ļoti mīlēti bērni, Viņš parūpēsies par katru no mums saskaņā ar mūsu individuālajām vajadzībām. Viņš mums parādīs dziedināšanas ceļu, pat ja tas prasīs laiku.

Es ceru, ka jūs tiecaties pēc piedošanas, kas jūsu dvēselei ir tik izmisīgi nepieciešama. Es ceru, ka mani vārdi jums ir bijuši noderīgi, bet vēl vairāk es ceru, ka Gars jums ir apliecinājis patiesību par to, ka Glābējs var sniegt mums mieru, atvieglojumu un pilnību.

Ar mīlestību,

Tavs draugs