Es jūtu mieru savā sirdī

Džunja Mizoguči, Kioto, Japāna

Studējot medbrāļa profesiju, es jutu, ka man pietrūka laika savam Baznīcas aicinājumam un savām studijām. Taču pusaudžu gados es jau biju atskārtis, ka kalpošana un paklausība Dieva baušļiem veido laimīgu dzīvi.

Savos agrīnajos pusaudžu gados es apsvēru domu — nošķirties no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas. Taču tajā pašā laikā es atskārtu, ka nebiju sekojis visām Baznīcas mācībām. Es nolēmu: ja es grasos nošķirties no Baznīcas, es vēlos justies labi, pieņemot šo lēmumu.

Tamdēļ es nolēmu, ka centīšos ievērot visu, ko evaņģēlijs mums māca. Tad, ja es sajustu, ka šīs mācības man nav saprotamas, es varētu atstāt Baznīcu bez nožēlas.

Ar visu savu „spēku, prātu un izturību” (Mācības un Derību 4:2) es centos paklausīt Tā Kunga mācībām un raudzījos pēc rezultāta. Pateicoties šai pieredzei, es baudīju tādu laimes periodu, kādu nekad iepriekš nebiju izjutis! Paliekot Baznīcā, es sajutu, ka varu dzīvot laimīgi, zinot, kas ir patiesa laime.

Pēc šīs pieredzes es nolēmu doties misijā un dalīties mierā, ko sajutu savā sirdī. Neatkarīgi no pārbaudījumiem, ar kuriem es saskaros, es atskārtu: ja es lūgšu Dievu, Viņš mani atbalstīs, dos cerību un palīdzēs saprast manu grūtību iemeslu.

Ko man darīt?

Pēc misijas, kad studēju, lai kļūtu par medbrāli, es katru dienu daudz laika pavadīju praksē darba vietā. Pēc tam es pildīju mājasdarbus līdz plkst. 2.00 vai 3.00 naktī. Tad es nedaudz pagulēju un nākamajā dienā atkal atsāku apmācības savā praksē.

Tobrīd es kalpoju par bīskapijas Jauno vīriešu prezidentu. Man bija ļoti grūti studēt un pildīt savu Baznīcas aicinājumu. Es zināju, ka, ja es atteikšos no sava aicinājuma, es nevarēšu mācīt jaunajiem vīriešiem par to, cik svarīgi ir iet pa Dieva ceļu un saņemt svētības, ko Viņš man bija sagatavojis.

„Ko man darīt?” es vaicāju Debesu Tēvam. „Mans ķermenis un prāts ir lielā juceklī, un man nešķiet, ka es paveicu savus pienākumus tā, kā Tu to vēlies.”

Pēc savas lūgšanas es sajutu mierinājumu. Man šķita, ka Dievs man saka: „Šis laiks, ko tu aizvadi, tik smagi strādājot, tev ir svarīgs. Tavs aizņemtais grafiks tev rada grūtības, taču, ja tu tagad pārvarēsi šo pārbaudījumu, caur tevi es svētīšu un palīdzēšu daudziem citiem nākotnē.”

Šī atbilde deva man pārliecību par to, ka man ir mērķis: ja es izturēšu, tad nākotnē varēšu paveikt īpašu darbu.

Es atklāju jaunajiem vīriešiem, cik man grūti sokas savās studijās. Taču es arī viņiem pateicu, ka Baznīca un evaņģēlijs ir svarīgi un tiem vajadzētu būt mūsu dzīves centrā pat grūtībās. Es paudu viņiem savu mīlestību un teicu, ka ļoti cenšos pildīt savu aicinājumu, jo viņi man ir tikpat svarīgi, kā manas studijas. Viņu acīs sariesās asaras, kad šo vārdu patiesums aizskāra viņu sirdis.

Svētīts par kalpošanu

Turpinot kalpot jaunajiem vīriešiem un mācīt viņiem evaņģēliju, es daudz domāju par viņu sarežģītajām pusaudžu sajūtām, apmeklējot baznīcu un mācoties evaņģēliju. Es pievērsos viņu garīgajai veselībai un palīdzēju apmierināt viņu individuālās vajadzības.

Kalpošana jaunajiem vīriešiem man palīdzēja attīstīt spēju novērot un pamanīt mazas pārmaiņas cilvēkos. Tagad, kad es strādāju par medbrāli un aprūpēju desmitiem pacientu, es esmu izmantojis šo spēju saskarsmē ar citiem.

„Šis pacients saka, ka tu tiešām saproti to, kā viņš jūtas,” man saka kolēģi. Vai arī pacienti dažkārt saka: „Es jūtu, ka ar tevi ir viegli sarunāties.”

Kalpošana Baznīcas aicinājumos ir svētījusi mani arī savās mājās. Es esmu iemācījies izvirzīt par prioritāti savu sievu, mācoties mazināt savu egocentrismu.

„Ja es būtu Debesu Tēvs,” es sev jautāju, „kā gan Viņš stiprinātu šo ģimeni, un kas man būtu jādara, lai to sasniegtu?”

Tā kā es esmu studējis evaņģēliju no visas sirds, es zinu, kā un kāpēc mācīt saviem bērniem to, ka Baznīca ir svarīga. Mēs ar sievu zinām, kā garīgi rūpēties par savu ģimeni, jo mēs savās mācībās balstāmies uz Glābēja mācībām.

Sekojot Tā Kunga mācībām un ieklausoties Viņa pamudinājumos, es savā sirdī sajūtu cerību un mieru. Viņš ir bijis man līdzās visa ceļa garumā, mani svētot, kad esmu bijis paklausīgs un kalpojis aicinājumos, kuros svētīju citus un viņiem palīdzēju. Lai arī kādi būtu mani pārbaudījumi, es vēlos dzīvot savu dzīvi tā, lai varētu darīt to, ko vēlas Jēzus Kristus (skat. 2. Nefija 32:3).