Vienkārši veidi, kā savā kalpošanā kļūt līdzīgākiem Kristum

Fransisko Lazaro Kamposs de Sousa no Brazīlijas

Elderu kvoruma prezidija sanāksmē es sajutu vēlmi satikt kādu neaktīvu kvoruma locekli, kuru nebiju saticis. Kādu dienu pēc iepirkšanās es sajutu pamudinājumu doties uz viņa mājām. Es vilcinājos, taču sajūtas, kas lika man viņu satikt, pastiprinājās. Es iepazīstināju ar sevi un pateicu to, kas man ienāca prātā. Es viņam teicu, ka viņš ir vajadzīgs Tam Kungam un ka viņam ir vajadzīgs Tas Kungs.

Viņš dalījās savās vientulības sāpēs un citās grūtībās. „Kvorumā jūs atradīsiet draugus, kuri jums palīdzēs un jūs atbalstīs,” es viņam teicu. Viņš labprātīgi pieņēma manu aicinājumu un apmeklēja sabata dienas sanāksmes.

Sākumā es viņu nepazinu, taču Tas Kungs viņu pazina un sajuta viņa sirdi. Mana pārliecība tika vēlreiz apstiprināta. Kad mēs kalpojam mūsu Tēva bērniem un lūdzam, lai uzzinātu viņu vajadzības, Tas Kungs vada mūs pie viņiem. Mēs dalāmies priekpilnajā pieredzē, „pace[ļot] gurdenās rokas un stipri[not] nespēcīgos ceļus” (Mācības un Derību 81:5).

Ana Rodrigesa Ramireza no Spānijas

Kādu dienu savā misijā mēs ar pārinieci saņēmām pamudinājumu apmeklēt kādu bīskapijas māsu. Mēs izgriezām papīra sirsniņas un uz tām uzrakstījām mīļus vēstījumus, lai atgādinātu par viņas vērtību.

Mēs ieradāmies pie viņas, domājot, ka viņas nebūs mājās. Kad mēs izkārtojām papīra sirsniņas, tieši pie mājas piestāja viņas mašīna. Mēs ar pārinieci centāmies paslēpties, lai radītu draudzīgu pārsteigumu, taču tas neizdevās. Viņa mūs ieraudzīja.

Māsa izkāpa no automašīnas ar asarām acīs. Viņa mūs apskāva un teica: „Jūs abas esat mani eņģeļi. Jūs vienmēr esat līdzās, kad man jūs visvairāk vajag. Paldies jums!”

Viņa mūs ieaicināja iekšā un pastāstīja par savu garo dienu, kurā viņai nācās tikt galā ar nopietnu ģimenes situāciju. Mēs vienkārši viņu uzklausījām. Mēs pastāstījām, cik ļoti Dievs viņu mīl un ka Viņš nav aizmirsis par viņas pārdzīvojumiem. Mēs kopā ar viņu lasījām Svētos Rakstus, un, kad mēs devāmies prom, viņas mājas piepildīja Svētais Gars.

Jēzus Kristus mācekļi ir „gatavi … mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums” (Mosijas 18:9). Viņš uzticas mums, ļaujot būt par daļu no Viņa diženā darba — augstākas un svētākas kalpošanas. Atvēlot laiku tam, lai iepazītu cilvēkus un viņos ieklausītos, mēs esam daudz gatavāki būt par Dieva zemes eņģeļiem.

Talia Rodrigesa no Šveices

Lūgšana ir neatņemama kalpošanas sastāvdaļa, gluži kāds ir Glābējs. Ar lūgšanu mēs varam uzsākt mūsu meklējumus, lai uzzinātu, kuru svētīt. Tā var palīdzēt mums izprast debesu gribu attiecībā uz to, kā svētīt. Lūgšana ir arī galvenais solis, lai mācītos pildīt savu pienākumu.

Mans vīrs Mario slimoja ar Covid vīrusu tā agrīnajās parādīšanās dienās — pirms vakcinācijas. Bīskaps palūdza mūsu bīskapijas elderam Moronijam dot manam vīram priesterības svētību.

Tā kā Moronijs nevēlējās saslimt ar vīrusu un izplatīt to savai ģimenei, viņam bija nepieciešams debesu apstiprinājums, pirms rīkoties. Viņš kopā ar sievu nometās ceļos lūgšanā, gaidīdami mierpilnu iedrošinājumu. Sajūtot mieru, viņa sieva viņam teica: „Ej, apjozdams savas bruņas, Moronij.”

Kad viņš ieradās mūsu mājās, mēs ieraudzījām Tā Kunga kareivi. Manam vīram lija prieka asaras, kad viņš ieraudzīja šo drosmīgo brāli, kas nāca viņam klāt, lai dotu tik ļoti gaidīto svētību. Tā bija neaprakstāma pieredze.

Glābējs ieradās caur Savu kalpu, mūsu dārgo brāli Moroniju, kurš uzlika savas rokas uz Mario galvas un svētīja viņu tā, kā to darītu Kristus.

Geiziane Moraisa Freitasa Duarte no Brazīlijas

Reiz es kalpoju kādai māsai, kura bija pārstājusi apmeklēt baznīcu. Kad es viņu apmeklēju, es dalījos, cik ļoti Glābējs mīl viņu un viņas ģimeni. Es vienmēr viņus aicināju apmeklēt baznīcu nākamajā svētdienā. Es šādi turpināju ilgu laiku, taču viņi tā arī nenāca. Es jutos apbēdināta. Kārdinājums padoties bija tik spēcīgs. Taču katru reizi, kad mēs ar pārinieci apmeklējām viņu mājas, mēs uz mirklīti ielūkojāmies debesīs. Mēs vienmēr iztēlojāmies viņus templī, ģērbtus baltās drānās. Mēs zinājām, ka mums ir jāturpina censties.

Pēc daudzām lūgšanām un apmeklējumiem beidzot tā diena pienāca — ģimene ieradās baznīcā! Viņi turpināja atgriezties katru nedēļu. Ģimene ieguldīja smagu darbu, lai vairotu savu ticību un nostātos uz derību takas. Kļuva acīmredzams, ka evaņģēlijs bija viņus stiprinājis.

Galu galā es saņēmu uzaicinājumu uz viņu saistīšanu templī. Vērojot šo svēto priekšrakstu, es nespēju novaldīt prieka asaras. Tas bija brīnums.

Bija brīži, kad es vēlējos padoties. Taču ikreiz, kad es viņus apmeklēju, es redzēju templi. Dievs man parādīja nelielu ieskatu Savā iecerē, ko Viņš bija paredzējis šai ģimenei. Viņš izmantoja mani kā Savu darbarīku, lai ar viņiem nezaudētu saikni. Es esmu Viņam pateicīga par to, ka Viņš man parādīja patieso redzējumu attiecībā uz kalpošanu.

Kad mēs kļūstam par svētību kāda cilvēka dzīvē, kalpojot tā, kā to darītu Glābējs, mēs gūstam kalpošanas prieku un spēku. Palīdzības biedrības vispārējā prezidente Kamilla N. Džonsone mācīja, ka „ikreiz, kad jūs darāt kaut ko, lai sniegtu atvieglojumu citiem — laicīgu, vai garīgu — … jūs sniedzat viņiem Jēzus Kristus mīlestību. Es liecinu, ka, to darot, jūs tiksiet svētīti, rodot paši savu atvieglojumu Viņā.”

Mēs kļūstam līdzīgāki Glābējam savā kalpošanā, kad vēršamies pie Tā Kunga pēc palīdzības mūsu pūliņos. Mēs atsaucamies pamudinājumiem, iepazīstam tos, kuriem kalpojam, lūdzam par viņiem, palīdzam viņiem noslēgt un ievērot derības un esam neatlaidīgi savos pūliņos.

Veids, kā kalpoja Glābējs, — katram individuāli — ir labs paraugs, kam sekot (skat. 3. Nefija 11:15). Elders Huans Pablo Vilars no Septiņdesmitajiem mācīja: „Ja mēs sekosim Jēzum Kristum — Varenajam Kalpotājam — un kalposim citiem tā, kā to darītu Viņš, tad Viņš mūs stiprinās un spēcinās. Kalpojot mēs varam svētīt citu cilvēku dzīves un rast mieru un prieku savā dzīvē.”