„Tas Kungs ieaijāja miedziņam”, Liahona, 2025. g. jūlijs.
Pēdējo dienu svēto balsis
Tas Kungs ieaijāja miedziņam
Dievs palīdzēja nomierināt mūsu dēliņu un mierināja arī mani, kad mums tas izmisīgi bija nepieciešams.
Deivida Malana ilustrācija/uzņēmums „Malan Creative”
Kad mūsu pirmajam bērnam Keidenam bija 10 mēneši, mēs ar vīru Deividu pirmo reizi viņu atstājām pieskatīt maniem vecākiem. Mēs devāmies vakariņās un tad uz kinoteātri. Kad bijām paņēmuši savu popkornu un apsēdušies, piezvanīja mana māte.
Mūsu mazulis neelpoja, un ātrā palīdzība jau bija ceļā!
Mēs panikā braucām mājās un, ieskrienot iekšā mājā, ieraudzījām, kā Keidens manas mātes rokās smaida ātrās palīdzības mediķiem. Viņam viss bija kārtībā, taču viņš bija piedzīvojis lēkmi.
Ārsti nevarēja noteikt ne šīs lēkmes, nedz divu nākamo lēkmju cēloni, taču viņi izrakstīja zāles, kas palīdzēja. Tā kā šis man bija pirmais bērniņš, es izjutu lielu satraukumu. Izskatījās, ka ar Keidenu viss bija kārtībā, taču šī pieredze satricināja manu ticību. Mani pārņēma stress un raizes.
Divus gadus vēlāk neirologs ieteica veikt Keidenam elektroencefalogrāfijas (EEG) testu, kas izpētītu viņa smadzeņu darbību, kamēr viņš guļ. Ja rezultāti būtu labi, viņš varētu pārtraukt lietot zāles pret šāda veida lēkmēm.
Es satraucos par šo testu, jo Keidens jau pirms gada bija pārstājis gulēt diendusu. Kā mēs panāksim, ka viņš guļ trokšņainā ārsta kabinetā ar elektrodiem ap viņa galvu?
Iepriekšējā vakarā, pirms šīs pārbaudes, Deivids iedeva Keidenam priesterības svētību. Iesākoties svētības vārdiem, es sajutu spēcīgu Gara klātbūtni. Es zināja, ka viss būs kārtībā. Kopš viņa pirmās lēkmes — šī bija pirmā reize, kad es sajutu mieru.
Nākamajā dienā ārsti piestiprināja elektrodus pie Keidena galvas. Tad mēs viņu nolikām uz izmeklējumu galda un izslēdzām gaismu.
Pēc dažām minūtēm viņš iemiga. Iespējams, tas neizskatās pēc brīnuma, taču viņš vairāk kā gadu nebija pats devies diendusā.
Debesu Tēvs mūs nebija aizmirsis. Viņa Gars bija līdzās ārsta kabinetā, nomierinot Keidenu un sniedzot mierinājumu man. Todien mainījās mana attieksme pret pārbaudījumiem un priesterības svētībām. Es zinu, ka priesterības spēks ir īsts.
Keidens nu jau ir pieaudzis jaunietis. Kopš bērnības viņam nav bijusi neviena lēkme. Viņš ir saskāries ar citiem izaicinājumiem, taču pārvarējis lielāko daļu no tiem. Es zinu, ka Tas Kungs turpina uzmanīt viņu un mazināt manas bailes (skat. Lūkas 8:50).