Bēgšana no Vjetnamas

Deivida Grīna ilustrācija

Kādā gaišā 1975. gada aprīļa svētdienā kara plosītajā Vjetnamas valstī Noens Van Tai (Nguyen Van The, izrunājams kā „Tai”), Saigonas draudzes prezidents, iegāja vietējā sanāksmju namā. Tūlīt pat viņam apkārt sanāca draudzes locekļi, viņu sejas bija pilnas vilšanās un cerību. „Prezident Tai! Prezident Tai!” viņi iesaucās. „Vai jums ir kādas ziņas?”

„Pēc Svētā Vakarēdiena sanāksmes es jums pastāstīšu visu, ko zinu,” viņš atbildēja. Viņš mudināja visus pūlī saglabāt mieru. „Uz visiem jūsu jautājumiem tiks atbildēts.”

Gadu desmitiem Vjetnama bija sadalīta zeme. Šis konflikts bija izcēlies neilgi pēc Otrā pasaules kara. Amerikāņu spēki gandrīz desmit gadus bija cīnījušies kopā ar dienvidvjetnamiešiem pret Ziemeļvjetnamas komunistisko varu, taču lielie cilvēku upuri noveda pie Amerikas izstāšanās no kara. Tagad Ziemeļvjetnamas spēki tuvojās dienvidu galvaspilsētai Saigonai.

Ienākot dievkalpojuma zālē un ieņemot sēdvietu telpas priekšpusē, prezidents Tai varēja dzirdēt artilērijas šāviņus. Karš, kura dēļ tik daudzi vjetnamiešu svētie tika atvesti pie atjaunotā evaņģēlija, tagad plosīja arī draudzi.

Pēc sanāksmes prezidents Tai informēja svētos, ka Amerikas Savienoto Valstu vēstniecība ir gatava evakuēt Baznīcas locekļus. Draudzes locekļi uzstāja, lai prezidenta Tai ģimene nekavējoties evakuētos un lai viņš tādējādi varētu veltīt visu savu uzmanību pārējo cilvēku evakuācijai.

Viņa sieva Lijena kopā ar viņu trīs bērniem, viņas māti un māsām dažas stundas vēlāk izlidoja no Saigonas.

Nākamajā dienā prezidents Tai un vēl viens svētais, brālis Trans Van Nia (Tran Van Nghia), ar motociklu devās meklēt palīdzību Starptautiskā Sarkanā Krusta organizācijā. Taču drīz vien viņi ceļā sastapa tanku ar lielu lielgabalu, kas strauji tuvojās viņiem.

Nia nogriezās no ceļa, un viņš kopā ar prezidentu Tai paslēpās tuvējā grāvī. Tanks skaļi pabrauca viņiem garām.

Saigona tagad bija nonākusi Ziemeļvjetnamas rokās.

Nedēļu vēlāk, 1975. gada maijā, Lī Mai Lijena izkāpa no pārpildīta autobusa militārajā nometnē netālu no Sandjego, Kalifornijā, ASV rietumu krastā. Viņas priekšā atradās plaša telšu pilsētiņa, kurā izvietoja 18 000 bēgļu no Vjetnamas.

Lijenai nebija naudas, un viņa tikai nedaudz runāja angliski. Un viņai bija jārūpējas par trim bērniem, kamēr viņa gaidīja ziņas par savu vīru Vjetnamā.

Pirmajā naktī nometnē Lijena darīja visu iespējamo, lai viņas bērniem būtu ērti. Nometnē viņai tika piešķirta tikai viena gulta bez segām. Viņas dēli, Vu un Hui, bija saspiedušies gultiņā, bet mazulītis gulēja šūpuļtīklā, ko Lijena bija izveidojusi no palaga un gumijām.

Lijenai nebija, kur apgulties, tāpēc viņa gulēja, sēžot uz gultiņas malas, atspiedusies pret telts stabu. Naktis bija aukstas, un viņas veselība pasliktinājās. Drīz vien viņai tika diagnosticēta tuberkuloze.

Viņa nepārtraukti lūdza par to, lai viņas vīrs būtu stiprs, ticot: ja vien viņa spēs pārdzīvot savu smago pārbaudījumu, tad viņš izdzīvos arī savējo. Kopš bēgšanas no Saigonas viņa neko nebija no viņa dzirdējusi.

Kad Lijena katru rītu šūpoja savu raudošo mazuli, viņa pati arī raudāja. „Lūdzu,” viņa lūdzās Tam Kungam, „ļauj man izturēt tikai šo dienu.”

1976. gadā prezidents Tai tika ieslodzīts Than Ong Nama (Thành Ông Năm) nometnē. Viņš izmisīgi gaidīja ziņas par savu sievu un bērniem, bet viss, ko viņš zināja par savas ģimenes atrašanās vietu, bija nācis no Honkongas misijas prezidenta telegrammas: „Lijena un ģimene — labi. Ar baznīcu.”

Tagad, vairāk kā pēc gada, Tai prātoja, kad viņš atkal būs brīvs.

Dzīve gūstekņu nometnē bija degradējoša. Viņš kopā ar citiem gūstekņiem tika izmitināts žurku apsēstās kazarmās. Viņi gulēja uz gultām, kas izgatavotas no tērauda plāksnēm. Trūcīga un sabojājusies pārtika, kā arī antisanitārie apstākļi nometnē padarīja vīriešus uzņēmīgākus pret tādām slimībām kā dizentērija un beriberi.

Pāraudzināšana pēc jaunās valdības principiem ietvēra smagu darbu un politiskās doktrīnas iedibināšanu. Ikviens, kurš pārkāpa nometnes noteikumus, varēja sagaidīt brutālu piekaušanu vai ieslodzīšanu vieninieku kamerā.

Tai līdz šim bija izdzīvojis, nepievēršot sev uzmanību un cieši turoties pie savas ticības. Kādu laiku viņš domāja par izbēgšanu no nometnes. Taču viņš juta, kā Tas Kungs viņu apvaldīja. „Esi pacietīgs,” čukstēja Gars. „Viss būs labi Tā Kunga noteiktajā laikā.”

Pēc kāda laika Tai uzzināja, ka viņa māsai Ba tiks ļauts viņu nometnē apciemot. Ja viņš varētu viņai slepus iedot vēstuli savai ģimenei, viņa to varētu viņiem nosūtīt.

Ba apmeklējuma dienā Tai gaidīja rindā, kamēr apsargi pārmeklēja ieslodzītos, kas bija viņam priekšā. Viņš bija paslēpis zīmīti aiz auduma lentes cepures iekšpusē. Tad viņš cepurē bija ielicis mazu piezīmju grāmatiņu un pildspalvu. Ja viņam paveiksies, piezīmju grāmatiņa novērsīs sargu uzmanību.

Viņi pārbaudīja pildspalvu un piezīmju grāmatiņu, tad ļāva viņam iet.

Drīz vien Tai ieraudzīja savu māsu un iespieda vēstuli viņai rokās. Viņš raudāja, kad Ba viņam iedeva nedaudz ēdiena un naudas. Viņš ticēja, ka viņa nodos viņa vēstuli Lijenai.

Pēc sešiem mēnešiem Ba atgriezās nometnē ar vēstuli. Tajā bija Lijenas un bērnu fotogrāfija. Viņš saprata, ka vairs nevar gaidīt.

Viņam bija jārod izeja no šīs nometnes un jādodas savas ģimenes apskāvienos.

PDS Sociālais dienests, pildot savu misiju rūpēties par ģimenēm, bija vienojies ar Baznīcas locekļiem Amerikas Savienotajās Valstīs par aptuveni 550 vjetnamiešu bēgļu aprūpi, no kuriem lielākā daļa nebija Baznīcas locekļi. Lijenu un viņas ģimeni sponsorēja Filips Flammers, Brigama Janga universitātes profesors, un viņa sieva Mildreda. Viņi palīdzēja ģimenei pārcelties no Kalifornijas uz Provo, Jūtas štatā.

Sākumā Lijenai bija grūti atrast darbu. Filips aizveda viņu uz lietotu preču veikalu, lai viņa varētu pieteikties apkopējas darbam. Taču intervijas laikā veikala vadītāja saplēsa viņas vidusskolas diplomu uz pusēm un teica: „Šis te neder.”

Drīz vien viņa atrada pagaidu darbu, vācot ķiršus tuvējā augļu dārzā. Pēc tam viņa atrada šuvējas darbu un papildināja savus ienākumus, cepot kāzu tortes. Ar Filipa palīdzību viņa arī nopelnīja naudu, drukājot atskaites BJU studentiem.

Laikā, kad viņas ģimene piedzīvoja grūtības, Lijena palika uzticīga Tam Kungam. Viņa mācīja saviem bērniem par lūgšanas spēku, zinot, ka tas var palīdzēt viņiem pārvarēt viņu pārbaudījumus.

Tad, 1977. gada beigās, Lijena uzzināja, ka viņas vīrs atrodas bēgļu nometnē Malaizijā. Viņam bija izdevies pamest Vjetnamu vecā zvejas laivā pēc tam, kad viņš beidzot tika atbrīvots no Thành Ông Năm nometnes. Tagad viņš bija gatavs satikties ar savu ģimeni. Viss, kas viņam bija vajadzīgs, bija sponsors.

Lijena sāka strādāt vēl vairāk stundu, lai ietaupītu pietiekami daudz naudas un atvestu Tai uz ASV.

1978. gada janvārī Lī Mai Lijena nervozi sēdēja automašīnā, kas devās uz Soltleiksitijas starptautisko lidostu. Viņa bija ceļā, lai satiktu savu vīru pirmo reizi gandrīz trīs gadu laikā.

Ierodoties lidostā, Lijena pievienojās citiem draugiem un Baznīcas locekļiem, kuri bija atnākuši sagaidīt Tai.

Drīz vien Lijena ieraudzīja Tai nolaižamies pa eskalatoru. Viņš izskatījās bāls un nedaudz apmulsis. Bet, ieraugot Lijenu, viņš tai uzsauca. Lijenas sirdi pārņēma emocijas.

Viņa cieši apskāva Tai. „Paldies Dievam debesīs,” viņa čukstēja, „tu beidzot esi mājās!”