Vai esmu pietiekami labs?

Viljams Rendals (Rendijs) Kons no Merilendas štata, ASV

Man likās, ka es atradīšu ticību, mīlestību un garīgo patiesību, piekopjot neierastu dzīvesveidu. Tā nenotika. Es to atradu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā un templī.

1960‑tajos gados, kad es vēl biju pusaudzis, Vjetnamā plosījās karš. Tika noslepkavots Džons F. Kenedijs, kā arī Martins Luters Kings, jaunākais, un Roberts Kenedijs. Es sacēlos pret saviem vecākiem un visām tā laika tradīcijām un iestādēm. Es negribēju precēties vai radīt bērnus pasaulē, kas ir tik vardarbīga, negodīga un sabojāta.

Es pametu vidusskolu pēdējā mācību gadā, pārcēlos uz Heita Ešberija rajonu Sanfrancisko, Kalifornijā, ASV, un no 1969. līdz 1972. gadam dzīvoju kā hipijs. Es mitinājos komūnās, veicu jebkādu darbu, ko varēju atrast, un pieņēmu ideālistisku un hedonisku dzīvesveidu, tostarp lietoju narkotikas.

jauns vīrietis ar gariem matiem un bārdu — Kad Rendijs bija pusaudzis, viņš uzskatīja, ka viņam nebūs laimīgas nākotnes. „Es sacēlos pret saviem vecākiem un visām tā laika tradīcijām un institūcijām,” viņš stāsta.

Tajā pašā laikā es meklēju ticību, mīlestību un garīgo patiesību. Es meditēju un studēju dažādas reliģijas, atlasot un pieņemot no tām visu to, kas man šķita patiess vai vērtīgs. Tomēr visi mani meklējumi beidzās ar vilšanos. Mans brālis Džons, zinādams par maniem meklējumiem, atsūtīja man Mormona Grāmatu.

„Tev tā ir jāizlasa,” rakstīja Džons, kurš nesen bija pievienojies Baznīcai.

Kad mani atlaida no darba par Mormona Grāmatas lasīšanu degvielas uzpildes stacijā, es nodomāju: „Tā nevar būt laba.” Es to izmetu.

Neilgi pēc tam Džons man pastāstīja, ka viņš ar Brigama Janga Universitātes ansambli ieradīsies Sanfrancisko līča apgabalā.

„Es labprāt tevi satiktu,” viņš teica un ierosināja satikties pie Kalifornijas Oklendas tempļa.

Vakaros, braukājot pa Līča apgabalu, es bieži redzēju šo templi. Tas man likās garīgi saistošs, tāpēc es par to lasīju un vēlējos tajā ieiet. Kādā agrā rītā mēs ar Džonu satikāmies pie tempļa. Pēc mūsu tikšanās viņš teica, ka viņa grupai ir pienācis laiks doties uz templi.

„Rendij, tu nedrīkstēsi ieiet templī,” Džons man teica.

„Es zinu, ka esmu hipijs,” es atbildēju, „bet es esmu studējis austrumu reliģijas, esmu veģetārietis, dzīvoju komūnā, kur mēs dalāmies ar visu, un man ir 20 dolāri. Cik gan liela var būt ieejas maksa?”

„Daudz lielāka,” atbildēja Džons. „Tu neesi pietiekami labs.”

Tajā laikā es sevi uzskatīju par intelektuāli, filozofiski un garīgi attīstītu. Kā gan es varēju nebūt pietiekami labs?

Cerības pārpilns

Vairākus gadus mani vecāki nezināja, kur es atrodos. Viņi bija labi cilvēki, kuri centās man sniegt pēc iespējas labāku izglītību, un, saprotams, bija vīlušies par manām izvēlēm. Kad mans tēvs saslima, mana māte pārliecināja mani atgriezties mājās Vašingtonā. Kad es ierados, Džons man atrada darbu Vašingtonas tempļa celtniecības brigādē.

Es gan to nezināju, bet viņš man bija sarunājis darbu nesen atgriezušos misionāru brigādē. Mani pārsteidza tas, ka galvenais brigadieris Džons Hovels katras darba dienas sākumā lūdza kādu no brigādes lūgt Dievu — tas bija kas tāds, ko es vēl nekad nebiju pieredzējis brigādēs, kurās biju strādājis iepriekš.

Kādu dienu darbā, kad vairāki no mums montēja vienas no tempļa smagajām ārdurvīm, tās apgāzās un saplacināja manu pirkstu desmitcentu monētas biezumā. Džons piesteidzās klāt, apskatīja manu pirkstu, palūdza svētīto eļļu un iedeva man svētību. Mans pirksts sadzija tik ātri, ka man nebija jādodas pie ārsta.

Citā reizē man iedeva žileti un lika nokasīt netīrumus no betona grīdām.

„Kāpēc?” es jautāju vienam no mūsu brigādes. „Vai tad te nebūs paklājs?”

„Rendij, tu laikam nezini, kura nams šis ir, vai ne?” viņš atjautāja. „Mēs to cenšamies izveidot pēc iespējas ideālāku Ideālajam.”

Lai gan pasaule grima cinismā, rūgtumā, naidā un bailēs, šo jauno vīriešu piemērs un mācības mani piepildīja ar cerību. Kad brigādes locekļi dalījās ar mani savos uzskatos, es zināju, ka viņi ir godīgi un patiesi. Viņi bija veltījuši divus savas dzīves gadus, lai kalpotu citiem, un viņu optimisms bija saprātīgs. Es gribēju, lai viņu mācības izrādītos patiesas. Es jutu, ka gūstu meklēto apgaismību un ka Tas Kungs mani garīgi sagatavo.

Džons Hovels man ieteica satikties ar pilna laika misionāriem. Tā vietā es izvēlējos, lai mani māca mans brālis un kāds no viņa draugiem — vēl kāds jaunietis, kurš bija atgriezies no misijas. Kad viņi mani mācīja, es vēlējos saņemt zinātniskus un neapstrīdamus pierādījumus tam, ka tā ir patiesība. Bez šiem pierādījumiem es negribēju nekādas turpmākas diskusijas.

Kad es jautāju, kā viņi zina patiesību, viņi atbildēja: „Mēs lasījām un lūdzām, un sajutām Svētā Gara liecību.” Viņi teica, ka man ir vajadzīga tāda pati liecība.

Tovakar es devos uz birzi, kas atradās netālu no manas apkaimes. Es nezinu, cik ilgi es lūdzu, bet es tam nodevos visā pilnībā. Es atkārtoti uzdevu Dievam tos pašus četrus jautājumus: „Vai Mormona Grāmata ir Dieva vārds? Vai Tu ar Savu Dēlu parādījies Džozefam Smitam? Vai šī ir patiesā Jēzus Kristus Baznīca? Vai es esmu pietiekami labs, lai būtu tās loceklis?”

Kā čuksts manā dvēselē — četrreiz atskanēja atbilde uz katru no šiem jautājumiem: „Jā.” Šos čukstus pavadīja mierpilnas un svētsvinīgas izjūtas.

Ar noliektu galvu, nometies ceļos lūgšanā un gauži raudot, es izsaucos: „Ja šī ir atbilde, ko Tu man dod, tad es to pieņemšu un pilnībā veltīšu savu dzīvi Tev un šim evaņģēlijam, kā Tu man to esi atklājis.” Ar vārdiem nav iespējams izteikt tās domas, sajūtas un patiesību, kas mani ieskāva.

Liecība, ko es saņēmu tajā vakarā, bija neapstrīdama, un tagad tā ir tikpat spēcīga, kā toreiz. Kopš šīs lūgšanas Dievs man ir apliecinājis šīs atbildes tūkstošiem brīnumainos un praktiskos veidos.

autors jaunībā — „Baznīca ir brīnums,” saka Rendijs, kurš šeit ir redzams mēnesi pēc savām kristībām. „Un mana dzīve Baznīcā ir bijusi brīnumaina.”

Manā sirdī iedegās liesma

Drīz pēc savām kristībām, 1974. gadā, es kopā ar savu brāli Džonu apmeklēju savu pirmo vispārējo konferenci Soltleiksitijā. Es biju pārsteigts, kad elders Boids K. Pekers (1924–2015) no Divpadsmit apustuļu kvoruma, kurš bija saticis manu tanti Ņujorkā trīs nedēļas pirms šīs konferences, savā svētdienas rīta sesijas uzrunā stāstīja par mani un Džonu.

Citējot manu tanti, elders Pekers teica: „Divi no maniem brāļadēliem ir pievienojušies jūsu Baznīcai. Es nespēju noticēt pārmaiņām, kas ir notikušas viņu dzīvē.”

Pateicoties šīm varenajām pārmaiņām (skat. Almas 5:14), manī bija iedegusies liesma, kurā es vēlējos dalīties. Drīz vien es nonācu Aidaho kā pilna laika misionārs. Misijas vidū nomira mans tēvs, kurš bija mans lielākais varonis un labākais draugs. Mana mamma piezvanīja manam misijas prezidentam un palūdza, vai es varētu atbraukt uz mājām, lai uzstātos ar bēru runu. Kad mans misijas prezidents atstāja lēmumu par aizbraukšanu manā ziņā, es viņam pateicu, ka pirms lēmuma pieņemšanas es vēlos lūgt un gavēt 24 stundas.

Tonakt es redzēju sapni. Man parādījās mans tēvs. Mūsu aizraujošās un zīmīgās sarunas laikā viņš man pateica: „Dēls, paliec misijā.”

Es sekoju tēta padomam un paliku.

jauns vīrietis — misionārs — Pateicoties varenajām pārmaiņām, kas sekoja pēc viņa pievēršanās evaņģēlijam, Rendija sirdī „iedegās liesma”, ar ko viņš vēlējās dalīties, dodoties pilna laika misijā.

Sešus mēnešus pēc misijas es turēju savas mammas roku, kamēr viņa ievilka savu pēdējo elpu. Pēc vairākiem gadu desmitiem mana sieva Lisa kādā vecā kastē atrada vēstuli no maniem vecākiem. Tētis man to bija uzrakstījis manas misijas laikā, taču nomira, to nenosūtījis.

„Mēs tevi vienmēr esam ļoti mīlējuši, mīlam un vienmēr mīlēsim. Es apzinos, ka ne vienmēr viss ir bijis nevainojami, taču tāda ir dzīve. … Kristus neteica: „Sekojiet Man, un tas būs viegli.” Viņš teica: „[Ņem] savu krustu un [seko] Man!” [Mateja 16:24.] Krustu nesa Viņš, taču mums visiem ir tikušas savas skabargas. Iespējams, no tā, kā mēs tiksim ar tām galā, būs atkarīga mūsu vieta debesīs. Dēls, mēs tevi ļoti mīlam!”

Tas, ko es meklēju

Lai gan augot es pret saviem vecākiem izturējos skarbi, es nekad nešaubījos par viņu mīlestību. Kopš Baznīcas atrašanas es esmu centies viņiem pateikties un viņus godināt.

2018. gada 17. februārī, divas nedēļas pirms Vašingtonas pilsētas tempļa slēgšanas uz renovācijas laiku, es tiku saistīts ar savu tēvu un māti — 42 gadus pēc tam, kad viņi bija izgājuši cauri priekškaram un devušies mūžībā. Mans vecākais dēls Viljams pārstāvēja manu tēti un Lisa — manu māti. Es sajutu, ka mani vecāki, kuri jau iepriekš bija saistīti viens ar otru, ir klāt.

Templī mēs veidojam saites, kas mūs uz mūžiem sasaista ar mūsu mīļajiem. Es par to esmu pārliecināts.

Kad es biju jauns, es negribēju precēties un radīt bērnus. Taču tagad mana sieva, bērni un mazbērni ir mans lielākais dārgums. Baznīca ir brīnums, un mana dzīve Baznīcā ir bijusi brīnumaina. Es, līdz ar Džozefu Smitu, varu teikt: „Ja es nebūtu pieredzējis to, ko esmu pieredzējis, es pats [tam] neticētu.”

Pirms piecdesmit gadiem es biju celtnieks Vašingtonas templī. Es biju pārliecināts, ka man nebūs laimīgas nākotnes. Šodien es esmu šī paša tempļa darbinieks, jo esmu pieņēmis Tā Kunga aicinājumu — sekot Viņam, saņemt Viņa dziedināšanu, pieņemt Viņa priekšrakstus un censties kļūt tāds, kā Viņš.

vīrs un sieva stāv līdzās un smaida — Rendijs un viņa sieva Lisa kalpo Vašingtonas templī, ko viņš palīdzēja uzcelt pirms 50 gadiem.

Atjaunotā Baznīca nav teorija, filozofija vai vienkārši kopiena vai kultūra. Tā patiesi ir Tā Kunga un Glābēja Jēzus Kristus Baznīca.

Man likās, ka meklēto atradīšu Sanfrancisko. Tā nenotika. Es to atradu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā un Tā Kunga namā — „atjaunošanas vainagojošajā dārgakmenī”.