Mans ceļš uz pacietīgu izturību

Šona Satona fotogrāfija

Kad es 2016. gadā atgriezos Filipīnu dienvidos pēc godpilnas kalpošanas misijā Filipīnu ziemeļos, es ar nepacietību gaidīju, kad varēšu uzsākt studijas Brigama Janga Universitātē Havaju salās un izbaudīt visus pārējos piedzīvojumus, kas sagaida jaunos pieaugušos.

Taču tad es pēkšņi sāku zaudēt svaru. Mana ārste man diagnosticēja hipertireozi. Viņa mani biedēja ar sekām, ko es piedzīvošu, ja slimība netiks ārstēta.

Par spīti ārstēšanai, mans ķermenis sāka mainīties. Man sāka izspiesties acis, un es kļuvu ļoti tieva. Sava izskata dēļ es izvairījos no fotografēšanās un pat skatīšanās spogulī.

Medikamenti lēnām sāka palīdzēt. Taču pēc trim gadiem man tika diagnosticēta otra saslimšana — depresija. Šīs abas slimības laupīja man pašapziņu. Man bija grūti piecelties no gultas, lai apmeklētu augstskolu, un es nejutos spējīga kalpot Baznīcā.

Es biju dusmīga, ka Dievs to ir pieļāvis. Es prātoju, kāpēc man būtu jākalpo ar visu sirdi un dvēseli, ja tas nes vienīgi pārbaudījumus. Tomēr es guvu mierinājumu vārdos, ko ir teicis prezidents Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs: „Satriektus prātus var dziedināt tāpat kā salauztus kaulus un salauztas sirdis.” Tos dzirdot, es sāku raudāt. Man bija satriekts prāts, kam bija nepieciešama dziedināšana.

Es uzaugu ticīgā ģimenē, un mana ticība Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, par spīti sāpēm un nenoteiktībai, bija neskarta. Es pamazām pieņēmu savus jaunos apstākļus un tiem pielāgojos.

Tagad, pēc astoņiem gadiem, manas kaites mani vairs nekavē. Es tās pieņemu kā daļu no savas dzīves. Es jūtos vesela. Es varu pilnvērtīgi kalpot un dzīvot, lai gan manas veselības problēmas, iespējams, turpināsies visu manu dzīvi. Es esmu iemācījusies, ka pacietīga izturība ir daļa no laicīgās dzīves (skat. Mācības un Derību 121:7–8). Es mācos dzert savu rūgto biķeri un palikt stipra.

Tagad es strādāju mākslīgā intelekta uzņēmuma personāla departamentā un vakaros apmeklēju tiešsaistes nodarbības Brigama Janga Universitātes Pathway programmā. Es pārstāju jautāt „Kāpēc es?” un sāku jautāt „Ko es varu mācīties? Ko es varu gūt no šīs pieredzes?”.

Atskatoties es redzu, ka Debesu Tēvs un Jēzus Kristus visu laiku ir bijuši man līdzās. Turpinot savu ceļu, es zinu, kuram es varu uzticēties (skat. Salamana pam. 3:5–6; 2. Nefija 4:34).