„Vai es tiešām varu paļauties uz pravieša norādījumiem?”, Liahona, 2025. g. marts.
Jaunajiem pieaugušajiem
Vai es tiešām varu paļauties uz pravieša norādījumiem?
Es vienmēr biju sekojusi pravietim, bet vai es varēju uzticēties viņam šajā gadījumā?
Kailijas Bodilijas ilustrācija
Kad es saņēmu zvanu, ka tikšu evakuēta no misijas, es biju sarūgtināta un apjukusi.
Vairākus mēnešus pirms tam, kad mani bija paredzēts atbrīvot no misijas, Augstākais prezidijs nolēma sūtīt mani un vairākus citus misionārus mājās, pamatojoties, kā man šķita, tikai uz baumām par iespējamu starptautisku konfliktu. Nebija nekādu pierādījumu tam, ka kaut kas varētu notikt.
Man nešķita, ka būtu kas tāds, par ko uztraukties.
Iedvesmas apšaubīšana
Es vienmēr esmu gribējusi kalpot misijā, un es cītīgi strādāju pie tā, lai šo mērķi sasniegtu. Man bija ļoti maz naudas, taču es atradu darbu, kas man palīdzēja nopelnīt pietiekami, lai samaksātu par savu misiju. Kad es atvēru savu aicinājumu, es jutu, ka tas ir pareizs, un es zināju, ka tas nāk no Dieva.
Tad, Covid-19 pandēmijas dēļ, es uz 9 mēnešiem tiku norīkota misijā uz Jūtu, pirms varēju doties uz aizjūras zemi, kurp tiku norīkota sākumā. Es sajutu atvieglojumu un lielu prieku, beidzot nokļūstot vietā, uz kuru Dievs mani sākotnēji bija aicinājis.
Vien pēc dažiem tur pavadītiem mēnešiem man pēkšņi nācās pamest cilvēkus un valsti, ko mīlēju. Es jutos tā, it kā man viss tiktu atņemts.
Es jutos nodota. Es patiesi apšaubīju to, ka tā ir iedvesmota izvēle.
Es negribīgi lidoju mājās uz Teksasu. Mana evakuācija bija tik negaidīta, ka mans tētis, brāļi un māsas pat neieradās lidostā, lai mani sagaidītu mājās.
Drošības svētība
Vien dažas dienas pēc savas misijas atstāšanas mani satrieca ziņas par bīstamu konfliktu, kas bija izcēlies netālu no vietas, kur es biju kalpojusi. Tobrīd es sapratu, ka sekošana pravietim ir palīdzējusi man būt drošībā ļoti burtiskā veidā. Mani pārņēma pateicība par pravieti un viņa iedvesmu.
Es sev apsolīju, ka vienmēr ņemšu vērā pravieša teikto, pat ja tajā brīdī tas nešķitīs loģiski.
Elders Uliss Soaress no Divpadsmit apustuļu kvoruma nesen teica: „Tas, ka mums ir pravieši, apliecina to, ka Dievs mīl Savus bērnus. Viņi dara zināmus Dieva un Jēzus Kristus apsolījumus un Viņu patieso iedabu Viņu ļaudīm.”
Es patiešām ticu, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir Tā Kunga gribas paudējs. Viņš nepastarpināti sadarbojas ar Debesu Tēvu un Glābēju, lai nogādātu mūs drošībā un dāvātu mums cerību un vadību grūtos brīžos.
Svētības, ko saņemam, sekojot pravietim
Ja jūs joprojām prātojat, vai pravietis ir Dieva aicināts, es jums iesaku rīkoties saskaņā ar viņa aicinājumiem. Pamēģiniet pārlasīt prezidenta Nelsona nesenās konferences runas un studēt viņa ieteiktās rakstvietas. Rīkojieties atbilstoši viņa aicinājumiem un studējiet par svētībām, ko viņš apsola līdz ar šiem aicinājumiem.
Elders Soaress mācīja arī šo: „Sekojot [praviešiem], mūsu dzīve kļūst laimīgāka un vienkāršāka, mums ir vieglāk panest savas grūtības un problēmas un mēs ap sevi radām garīgas bruņas.”
Es esmu pieredzējusi šīs svētības savā dzīvē, jo esmu sekojusi pravieša padomam. Es zinu, ka tās ir pieejamas ikvienam, kas uzticas Dievam un Viņa pravietim.