Nāciet, sekojiet Man!
Prātā paturamās domas: Tabernakls un upurēšana


„Prātā paturamās domas: Tabernakls un upurēšana”, „Nāciet, sekojiet Man!” studijām mājās un baznīcā: Vecā Derība 2026 (2026. g.)

„Tabernakls un upurēšana”, „Nāciet, sekojiet Man!”: Vecā Derība 2026

pārdomu simbols

Prātā paturamās domas

Tabernakls un upurēšana

Lasot Veco Derību, mēs dažkārt uzejam garas rakstvietas par Tam Kungam nepārprotami svarīgām lietām, kas mums mūsdienās pirmajā acu uzmetienā nešķiet aktuālas. Par piemēru var minēt 2. Mozus 25.–30., 35.–40. nodaļu un 3. Mozus 1.–9., 16.–17. nodaļu. Šajās nodaļās tiek detalizēti aprakstīts Israēla Tabernakls tuksnesī un tajā veiktā dzīvnieku upurēšana. Tabernakls bija pārvietojams templis — Tā Kunga mājvieta Viņa ļaužu vidū.

Lai gan mūsu tempļiem mūsdienās ir zināma līdzība ar Tabernaklu, tie pavisam noteikti neatbilst 2. Mozus grāmatā ietvertajam aprakstam. Un mūsu tempļos mēs nenokaujam dzīvniekus, jo dzīvnieku upurēšana tika izbeigta līdz ar Glābēja īstenoto Izpirkšanu teju pirms 2000 gadiem. Tomēr, neskatoties uz šīm atšķirībām, mums būtu ļoti vērtīgi izlasīt par seno Israēla ļaužu pielūgsmes izpausmēm, īpaši tad, ja mēs tās uzlūkojam tā, kā to darīja Dieva ļaudis Mormona Grāmatā, — kā veidu, kā „stiprināt viņu ticību Kristum” (Almas 25:16). Kad mēs saprotam, ko simbolizē Tabernakls un dzīvnieku upurēšana, mēs varam gūt garīgas atziņas, kas stiprina arī mūsu personīgo ticību Kristum.

israēlieši nes uz Tabernaklu jēru

Sacrifice of a Lamb [Jēra upurēšana], Roberts T. Barets

Tabernakls stiprina ticību Jēzum Kristum

Pavēlot Mozum uzcelt israēliešu apmetnē Tabernaklu, Dievs atklāja šī darba mērķi, sakot: „[Lai] Es varētu mājot viņu vidū.” (2. Mozus 25:8.) Tabernaklā Dieva klātbūtni simbolizēja derības šķirsts — ar zeltu pārklāts koka šķirsts, kurā tika glabāts pieraksts par Dieva derību ar Viņa ļaudīm. Šis šķirsts tika turēts pašā svētākajā vietā — iekšistabā, kas no pārējā Tabernakla bija nošķirta ar priekškaru. Šis priekškars varētu simbolizēt mūsu atšķirtību no Dieva klātbūtnes Krišanas dēļ, kā arī mūsu atpakaļceļu pie Viņa — caur Glābēju.

Mēs zinām, ka šajā „vissvētākajā vietā” (2. Mozus 26:34), izņemot Mozu, drīkstēja ienākt vēl tikai viena persona — augstais priesteris. Viņam, līdzīgi kā citiem priesteriem, sākumā vajadzēja tikt mazgātam un iesvaidītam, un ietērptam svētās drānās, kas simbolizēja viņa ieņemto amatu. Reizi gadā, dienā, ko dēvēja par Izpirkšanas dienu, augstais priesteris pienesa upurus, darot to visas tautas vārdā, un pēc tam viens pats iegāja Tabernaklā. Pie priekškara viņš kvēpināja vīraku. Aromātiskie dūmi, kas pacēlās debesīs, simbolizēja ļaužu lūgšanas, kas paceļas pie Dieva. Pēc tam augstais priesteris, nesot upurēto dzīvnieku asinis, izgāja cauri priekškaram, nonākot pie derības šķirsta, kas simbolizēja Dieva troni.

Ņemot vērā tavas zināšanas par Jēzu Kristu un Viņa lomu Debesu Tēva iecerē, vai tu saredzi to, kā Tabernakls pievērš mūsu skatu Glābējam? Gluži kā Tabernakls un tajā novietotais šķirsts, kas simbolizēja Dieva klātbūtni Viņa ļaužu vidū, Jēzus Kristus pats bija šī Dieva klātbūtne starp Saviem ļaudīm. Jēzus Kristus, līdzīgi augstajam priesterim, kalpo par mūsu Starpnieku Dieva Tēva priekšā. Viņš ir izgājis cauri priekškaram, lai aizlūgtu par mums ar Sava personīgā upura asinīm.

Daži ar Israēla Tabernaklu saistītie aspekti var šķist pazīstami — it sevišķi ja tu esi bijis templī, lai saņemtu savus personīgos priekšrakstus. Templis ir Tā Kunga nams — Viņa mājvieta Viņa ļaužu vidū. Tempļa celestiālā istaba, līdzīgi kā Tabernakla vissvētākā vieta, simbolizē atrašanos Dieva klātbūtnē. Lai tur ienāktu, mums sākumā ir jātiek mazgātiem un iesvaidītiem. Mēs esam tērpušies svētās drānās. Mēs stājamies derībās. Mēs lūdzam pie altāra, no kura mūsu lūgšanas paceļas pie Dieva. Un visbeidzot mēs izejam cauri priekškaram, ienākot Dieva klātbūtnē.

Droši vien pati būtiskākā līdzība starp mūsdienu tempļiem un sendienu Tabernaklu ir tas, ka abas šīs vietas, ja vien mēs pareizi izprotam tajās notiekošo, stiprina mūsu ticību Jēzum Kristum un piepilda mūsu sirdi ar pateicību par Viņa īstenotās Izpirkšanas upuri. Dievs vēlas, lai visi Viņa bērni nokļūtu Viņa klātbūtnē; Viņš vēlas izveidot priesteru un priesterieņu valstību (skat. 2. Mozus 19:6). Taču mūsu grēki liedz mums iemantot šo svētību, jo „nekas netīrs nevar dzīvot kopā ar Dievu” (1. Nefija 10:21). Tādēļ Dievs Tēvs ir sūtījis Jēzu Kristu — mūsu „[nākamības] labumu augsto priesteri” (Ebrejiem 9:11). Viņš pašķir mums priekškaru, dodot visiem Dieva ļaudīm iespēju — „bez bailēm [pienākt] pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu” (Ebrejiem 4:16).

Mūsdienās tempļu apmeklēšanas nolūks nav tikai savas personīgās paaugstināšanas iemantošana. Kad esam saņēmuši savus personīgos priekšrakstus un noslēguši derības ar Dievu, mēs varam stāties savu priekšteču vietā un izpildīt šos priekšrakstus viņu labā. Mēs savā ziņā varam kļūt līdzīgi sendienu augstajam priesterim un Dižajam Augstajam priesterim, paverot citiem ceļu uz Dieva klātbūtni.

Upuru pienešana stiprina ticību Jēzum Kristum

Izpirkšanas un samierināšanas principi tika iespaidīgi mācīti caur seno dzīvnieku upurēšanas paražu, kas pastāvēja jau krietnu laiku pirms Mozus likuma. Ādams un Ieva pienesa upurus. Viņi izprata to simbolisko norādi uz Glābēja upuri. Un viņi to mācīja saviem bērniem.

Dzīvnieku upurēšanas simbolisms var šķist īpaši uzkrītošs, lasot par senā Israēla Salīdzināšanas jeb Izpirkšanas dienu (ebreju valodā „Yom Kippur”). Nepieciešamība pēc šīs gadskārtējās ceremonijas tiek izskaidrota 3. Mozus 16:30: „Šinī dienā tiek izdarīta salīdzināšana jūsu labad, lai šķīstītu jūs; un jūs būsiet šķīsti no visiem saviem grēkiem Tā Kunga priekšā.” Tādējādi starp ļaudīm varēja turpināt pastāvēt Dieva klātbūtne. Minētā izpirkšana tika īstenota ar dažādu rituālu palīdzību. Vienā no tiem, pienesot upuri par ļaužu grēkiem, tika nokauts āzis, un augstais priesteris ienesa āža asinis vissvētākajā vietā. Vēlāk augstais priesteris uzlika rokas uz dzīva āža un izsūdzēja Israēla bērnu grēkus, simboliski pārnesot šos grēkus uz āža galvas. Pēc tam šis āzis tika padzīts no Israēla apmetnes.

Šajos rituālos izmantotie āži simbolizēja Jēzu Kristu, kurš stājas grēcīgo ļaužu vietā. Dieva klātbūtnē nedrīkst būt nekā grēcīga. Taču tā vietā, lai iznīcinātu vai izraidītu grēciniekus, Dievs nodrošināja citu ceļu — viņu vietā tika nokauts vai izraidīts āzis. „Un tā āzis uz sevis nes visas viņu [nekrietnības].” (3. Mozus 16:22.)

Šie rituāli norādīja uz ceļu, ko Dievs ir nodrošinājis, lai atvestu mūs atpakaļ Viņa klātbūtnē, — uz Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu. Glābējs ir panesis „mūsu sērgas un ciešanas” un pat „visus mūsu grēkus” (Jesajas 53:4, 6). Viņš stājās mūsu vietā, atdodot Savu dzīvību, lai samaksātu sodu par mūsu grēkiem, un pēc tam caur Savu Augšāmcelšanos uzveica nāvi. Jēzus Kristus pienestais upuris bija „lielais un pēdējais upuris; jā, nevis cilvēka upuris, nedz arī kāda dzīvnieka” upuris, jo tam bija jābūt „bezgalīgam un mūžīgam upurim” (Almas 34:10). Viņš kļuva par piepildījumu visam, uz ko norāda sendienās pienestie upuri.

Jēzus nes krustu

Tieši tādēļ, paveicis Sava upura pienešanu, Viņš teica: „Jums vairs nevajag upurēt Man ar asins izliešanu; jā, jūsu … upuri ir jāizbeidz. … Un jūs upurēsit Man kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu.” (3. Nefija 9:19–20.)

Tādēļ, uzejot Vecajā Derībā rakstvietas par upurēšanu un Tabernaklu vai vēlāk — par templi — (tu uziesi daudz tādu vietu), paturi prātā, ka tā visa primārais mērķis ir stiprināt tavu ticību Mesijam, Jēzum Kristum. Sasaisti to, ko lasi un mācies, ar pielūgsmi Viņa namā. Pievērsies Viņam ar savu sirdi un prātu. Padomā par to, ko Viņš ir paveicis, lai atvestu tevi atpakaļ Dieva klātbūtnē, un par to, ko tu darīsi, lai sekotu Viņam.

Atsauces

  1. Kaut arī 2. Mozus 33:7–11 tiek pieminēta „Saiešanas telts”, kurā Mozus sazinājās ar To Kungu, tā nav tā pati vieta, kur tika pienesti 2. Mozus grāmatā un 3. Mozus grāmatā aprakstītie upuri. Šie upuri tika pienesti 2. Mozus 25.–30. nodaļā aprakstītajā Tabernaklā, ko Dievs bija pavēlējis uzcelt Mozum un Israēla bērniem (skat. 2. Mozus 35.–40. nod.). Arī šis Tabernakls, kur Ārons un viņa dēli pienesa dzīvnieku upurus, bieži vien tika dēvēts par „Saiešanas telti” (skat., piemēram, 2. Mozus 28:43; 38:30; 3. Mozus 1:3).

  2. Skat. arī Jēkaba gr. 4:5; Jaroma 1:11.

  3. Skat. 2. Mozus 25:10–22.

  4. Skat. Ebrejiem 10:19–20.

  5. Skat. 2. Mozus 40:12–13.

  6. Skat. 2. Mozus 28. nod.

  7. Skat. 3. Mozus 16:12.

  8. Skat. Psalmi 141:2.

  9. Skat. 3. Mozus 16:14–15.

  10. Skat. Jāņa 1:14.

  11. Skat. Ebrejiem 8.–10. nod.

  12. Skat. Mozus 5:4–12; skat. arī 1. Mozus 4:4.

  13. Skat. Mosijas 15:8–9.