Vēsturiskās grāmatas Vecajā Derībā

Protams, šie stāsti tiek stāstīti no noteikta skatpunkta. Tāpat kā uz kādu ziedu, akmeni vai koku var vienlaikus paraudzīties tikai no viena leņķa, arī vēsturiskajā pārskatā neizbēgami atspoguļosies tā autora vai autoru grupas skatījums. Šis skatījums ir veidojies attiecīgo autoru nacionālās vai etniskās piederības un viņu kultūrā valdošo normu un uzskatu iespaidā. Šī apziņa palīdz mums saprast to, ka vēsturisko grāmatu autori un apkopotāji ir pastiprināti pievērsušies konkrētiem faktiem, citus atstājot neminētus. Viņi ir izdarījuši pieņēmumus, kādu citiem nemaz nebūtu. Un viņi ir nonākuši pie saviem secinājumiem, balstoties uz šiem faktiem un pieņēmumiem. Mēs pat varam saskatīt atšķirīgus skatījumus dažādās Bībeles grāmatās (un dažkārt pat vienā un tajā pašā grāmatā). Jo vairāk mēs apzināmies šīs perspektīvas, jo skaidrāk mēs varam izprast vēsturiskās grāmatas.

Viena no perspektīvām, kas ir kopīga visām Vecās Derības grāmatām, ir tas, ka tās ir rakstītas Israēla bērnu — Dieva derības ļaužu — skatījumā. Ticība Tam Kungam palīdzēja tiem saskatīt Viņa roku savā dzīvē un savas tautas dzīvē. Laicīgajās vēstures grāmatās notikumus nemēdz aprakstīt šādā skatījumā, tādēļ tieši šis garīgais skatījums ir daļa no tā, kas padara Vecās Derības vēsturiskās grāmatas tik vērtīgas to cilvēku acīs, kuri cenšas stiprināt savu personīgo ticību Dievam.

Vēsturiskās grāmatas iesākas ar notikumiem pēc 5. Mozus grāmatā ietvertā apraksta, kad israēliešu gadiem ilgie klejojumi tuksnesī tuvojas noslēgumam. Jozuas grāmatā tiek parādīts, ka Israēla bērni ir gatavi ieiet Kānaānā — viņu apsolītajā zemē —, un tajā tiek aprakstīta šīs zemes ieņemšana. Turpmākajās grāmatās, sākot ar Soģu grāmatu un beidzot ar 2. Laiku grāmatu, tiek aprakstīta Israēla ļaužu pieredze apsolītajā zemē — no apmešanās brīža līdz laikam, kad tos iekaro asīrieši un babilonieši. Ezras un Nehemijas grāmatās tiek vēstīts par vairākām israēliešu grupām, kas pēc vairākiem gadu desmitiem atgriežas savā galvaspilsētā Jeruzalemē. Visbeidzot, Esteres grāmatā tiek vēstīts par israēliešu dzīvi trimdā — persiešu valdījumā.

Un ar to arī Vecās Derības hronoloģija noslēdzas. Daži, lasot Bībeli pirmoreiz, jūtas pārsteigti, uzzinot, ka Vecās Derības stāsts patiesībā noslēdzas brīdī, kad ir izlasīts tikai nedaudz vairāk par pusi no tās lappusēm. Pēc Esteres grāmatas mēs vairs neatrodam tikpat kā nekādu informāciju par israēliešu vēsturi. Turpmākās grāmatas — sevišķi praviešu grāmatas — iekļaujas vēsturiskajās grāmatās aprakstīto notikumu periodā. Piemēram, pravieša Jeremijas kalpošana norisinājās laikā, par ko ir rakstīts 2. Ķēniņu 22.–25. nodaļā (un paralēli arī 2. Laiku 34.–36. nodaļā). Šīs zināšanas var iespaidot tavu pieeju vēsturisko stāstījumu un praviešu grāmatu lasīšanai.

Kā jau ar jebkuru vēsturisku stāstu, arī, lasot Veco Derību, tev, visticamāk, šķitīs, ka tur aprakstītie ļaudis ir darījuši vai teikuši kaut ko tādu, kas, raugoties mūsdienu skatījumā, šķiet dīvaini vai pat satraucoši. Mums to vajadzētu sagaidīt, jo, salīdzinājumā ar mūsu pasaules skatījumu, Vecās Derības autori dažā ziņā raudzījās uz pasauli visai atšķirīgi. Vardarbība, attiecības starp etniskajām grupām un sieviešu loma ir tikai daži no jautājumiem, uz ko senie autori varētu būt raudzījušies citādāk, nekā mēs — mūsu dienās.

Tad nu, ko mums vajadzētu darīt, saskaroties ar šķietami satraucošiem Svēto Rakstu fragmentiem? Pirmkārt, mums varētu būt lietderīgi padomāt par katru no šīm rakstvietām plašākā kontekstā. Kā tas sasaucas ar Dieva glābšanas ieceri? Kā tas sasaucas ar to, kas tev ir zināms par Debesu Tēva un Jēzus Kristus iedabu? Kā tas sasaucas ar citās rakstvietās atklātajām mācībām vai mūsdienu praviešu mācīto? Un kā tas sasaucas ar Svētā Gara čukstiem tavā sirdī un prātā?

Dažos gadījumos tev var šķist, ka minētā rakstvieta nav savienojama ne ar ko no tā. Dažkārt minētā rakstvieta var līdzināties puzles gabaliņam, kas šķietami neiederas starp pārējiem, jau saliktajiem gabaliņiem. Centieni ar spēku iespiest šo gabaliņu starp pārējiem nav labākā pieeja. Taču nebūtu prātīgi arī atmest ar roku visam puzles attēlam. Tā vietā tev var nākties šo gabaliņu uz laiku atlikt malā. Apgūstot arvien vairāk un saliekot arvien lielāku attēla daļu, tu, iespējams, daudz skaidrāk saskatīsi to, kā minētos gabaliņus savienot.

Tev varētu būt lietderīgi paturēt prātā arī to, ka, līdztekus ierobežotajam skatījumam, Svēto Rakstu vēsturiskie stāstījumi ir pakļauti cilvēku kļūdām. Piemēram, gadsimtu gaitā no Bībeles ir izņemtas „daudzas skaidras un vērtīgas lietas”, ieskaitot svarīgas un patiesas mācības par doktrīnu, priekšrakstiem un derībām (1. Nefija 13:28; skat. arī 26., 29., 40. pantu). Tajā pašā laikā mums vajadzētu labprātīgi atzīt, ka arī mūsu pašu skatījums ir visai ierobežots — mēs allaž sastapsimies ar to, ko vēl nespējam pilnībā saprast, un ar jautājumiem, uz ko mēs vēl nespējam atbildēt.

Tomēr mums nevajadzētu pieļaut, ka neatbildētie jautājumi attur mūs no vērtīgo mūžīgās patiesības dārgumu meklēšanas, kas ir atrodami Vecajā Derībā, — pat ja dažkārt šie dārgumi ir apslēpti akmeņainā zemē, aiz nepilnīgu cilvēku satraucošās pieredzes un sliktajām izvēlēm. Laikam jau visvērtīgākie no šiem dārgumiem ir stāsti un rakstvietas, kas liecina par Dieva mīlestību, — īpaši tās vietas, kas pievērš mūsu domas Jēzus Kristus pienestajam upurim. Šādi dārgumi, raugoties no jebkura skatpunkta, vēl arvien mirdz tikpat spoži, kā tolaik. Un, tā kā šie stāsti vēsta par Dieva derības ļaudīm — vīriešiem un sievietēm, kas, par spīti savām cilvēciskajām vājībām, tomēr mīlēja To Kungu un kalpoja Viņam —, Vecās Derības vēsturiskajās grāmatās ir pa pilnam patiesības dārgumu.