Brīnums pie durvīm

Grieta pabeidza savu pēdējo pankūku kumosu, ielika traukus izlietnē un satvēra mugursomu.

„Laiks ģimenes lūgšanai,” teica tētis.

Visi nometās ceļos viesistabā. Grietas dvīņubrālis Gregors noskaitīja lūgšanu. „Lūdzu, palīdzi mums pavadīt labu dienu skolā,” viņš teica. „Un, lūdzu, svētī mammu, ka viņai viss būs labi. Lūdzu, svētī ārstus, lai viņi zinātu, kā viņai palīdzēt.”

Grietas mammai bija smadzeņu audzējs. Viņai bija nepieciešama operācija. Ārsti cerēja, ka viss būs kārtībā, taču viņi nevarēja droši zināt.

Pēc lūgšanas mamma visus apskāva. „Es šodien atkal eju pie ārsta. Cerams, ka varēsim saņemt vairāk atbilžu.”

„Ja nu mamma nomirst un es vairs nevaru ar viņu parunāt?” Grieta brīnījās. Viņa bija tik nobijusies. Viņa nevarēja iedomāties, ka pēc skolas nevarēs apskaut mammu vai redzēt viņu.

Tajā dienā Grieta devās uz stundām, starpbrīžos un pusdienās tāpat kā parasti. Taču viņa turpināja domāt par mammu. Kad viņa jutās nobijusies, viņa domāja par savu mīļāko Sākumskolas dziesmu. „Ģimenes var būt kopā mūžīgi caur Debesu Tēva ieceri,” viņa dziedāja savā prātā.

Kad viņi atgriezās mājās no skolas, Grieta un Gregors ieskrēja iekšā un cieši apskāva mammu. „Kā tev gāja pie ārsta?” Grieta jautāja.

„Man labi veicās,” teica mamma. „Mēs joprojām daudz ko nezinām. Nākamnedēļ pirms operācijas man ir vēl dažas ārsta vizītes.”

Grieta bija priecīga redzēt savu mammu. Bet viņa joprojām uztraucās.

Pēc dažām dienām iezvanījās durvju zvans. Kad mamma atvēra durvis, Grieta izdzirdēja dziedāšanu.

Viņa stāvēja ar mammu pie durvju sliekšņa un skatījās uz ģimenes draugu pulciņu no baznīcas un skolas. Viņi dziedāja Sākumskolas dziesmas. „Mēs esam domājuši par jums un vēlējāmies sniegt mierinājumu,” viens no viņiem teica. Tad viņas atkal sāka dziedāt.

Arī Gregors pienāca pie durvīm. Viņš pagriezās pret Grietu. „Dziedāsim kopā ar viņiem!”

Grieta un Gregors paķēra savus mēteļus un izskrēja ārā, lai pievienotos pārējiem. Viņi dziedāja tik skaļi, cik vien spēja:

Grieta redzēja, kā mamma noslauka asaras. Arī viņas mazā māsiņa Tīna pieliecās mammas kājām un klausījās.

Mierīga sajūta izplatījās pār Grietu. Viņa joprojām uztraucās par mammu. Taču viņa zināja, ka Jēzus Kristus viņus mīl. Viņš ir brīnumu Dievs. Un kaut kā Grieta zināja, ka viss būs kārtībā.

Betānijas Stenklifas ilustrācijas