Sapulcinātājs Tomass

Mani sauc Tomass, un es esmu sapulcinātājs.

Šogad Sākumskolā mēs mācāmies, kā pulcēties. Mūsu vadītāji lūdza mums sapulcināt savas ģimenes lūgšanai un Svēto Rakstu studēšanai. Viņi vēlas, lai mēs vingrinātos sapulcināšanā, lai mēs zinātu, kā pulcēties tagad un kad izaugsim — misijās, skolā vai pat tad, kad esam vieni. Tā mēs vienmēr varam garīgi pulcēties kopā ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu un rast Viņos mieru.

Mans pienākums ir sapulcināt savu ģimeni uz rīta lūgšanu. Es jautāju: „Vai tu, lūdzu, pievienosies man lūgšanā?” Mans brālis Henrijs sapulcina mūs uz vakara lūgšanu un Svēto Rakstu studēšanu.

Kādā sestdienas rītā mēs agri devāmies spēlēt basketbolu. Pēc tam mēs darījām dažādus mājas darbus. Es pēkšņi atcerējos un teicu: „Mammu, mēs aizmirsām sapulcēties, lai lūgtu.” Viņa teica, ka mēs varēsim sanākt kopā, kad atgriezīsimies mājās. Taču es teicu: „Mums ir jāpulcējas un jālūdz tieši tagad!” Viņa lūdza, lai es noskaitu lūgšanu, taču, braucot pie stūres, viņa paturēja acis vaļā.

Mamma un tētis saka Henrijam un man, cik pateicīgi viņi ir, ka mēs sapulcinām savu ģimeni uz lūgšanu un Svēto Rakstu studijām. Viņi saka, ka mūsu mazās balsis rada lielas pārmaiņas mūsu mājās. Viņi mums saka, ka tāpēc, ka mēs pulcējamies, mūsu ģimene tiek svētīta.

Augusto Zambonato ilustrācijas