Draugu problēmas

Markuss, ejot mājup, iespēra akmenim. Viņš nespēja to saprast. Kādēļ viņš jutās tik briesmīgi?

Viņš bija pavadījis laiku ar savu draugu Jāzepu. Taču Jāzeps šķita ļoti garlaikots, un Markuss bija devies mājās agrāk, nekā bija plānojis.

Varbūt es to iztēlojos, domāja Markuss. Varbūt Jāzepam bija slikta diena.

Nākamajā dienā, kad Markuss ieradās skolā, viņš redzēja Jāzepu sarunājamies ar draugiem. Markuss viņu pasauca un pamāja viņam. Jāzeps paskatījās Markusa virzienā, taču viņš nepamāja atpakaļ. Viņš pagriezās pret saviem draugiem.

Jāzeps mani vienkārši neredzēja, Markuss sev teica.

Stundas laikā, kad bija pienācis laiks grupu darbam, Markuss piegāja pie Jāzepa. „Vai tu gribi būt vienā grupā?” Markuss jautāja.

Šķita, ka Jāzeps viņu pat nedzirdēja. „Nāc, Maik,” Jāzeps teica zēnam, kas sēdēja viņam blakus. „Ejam tur strādāt.”

Abi zēni aizgāja. Markusam sažņaudzās vēders. Kaut kas acīmredzami uztrauca Jāzepu. Taču — kas?

Markuss nespēja iedomāties, ko viņš bija izdarījis, lai Jāzepu sadusmotu. Protams, dažreiz viņi bija pretējās komandās, kad starpbrīdī spēlēja beisbolu. Bet viņi vienmēr pēc tam deva viens otram „pieci”. Kāpēc šķita, ka Jāzeps it visā izvēlas būt pretējā komandā?

Vismaz es varu parunāt ar Jāzepu starpbrīdī, nodomāja Markuss.

Starpbrīdī Markuss skrēja, lai pievienotos pārējiem bērniem laukumā.

„Hei, Jāzep!” sauca Markuss. „Vai es varu ar tevi brīdi parunāt?”

„Spēle drīz sāksies,” teica Jāzeps.

„Labi, es atnākšu spēlēt pie tevis, un mēs varēsim aprunāties,” teica Markuss.

„Tu esi par vēlu. Manā pusē nav vietas,” sacīja Jāzeps, kad skrēja pievienoties savai komandai.

Markuss noskatījās, kā visi sāk spēlēt. Pārāk liels cilvēku skaits Jāzepam nekad iepriekš nebija traucējis. Visi vienmēr bija laipni gaidīti.

Taču Markuss noteikti nejutās gaidīts no Jāzepa puses. Kāpēc Jāzeps šādi rīkojās? Kāpēc viņš viņu neiekļāva? Markuss nebija izdarījis neko sliktu!

„Jāzeps ir tas, kurš izdara kaut ko sliktu,” teica Markuss saviem vecākiem vakariņu laikā. „Viņš pat nerunā ar mani un nesaka, par ko viņš ir dusmīgs!”

„Tas šķiet grūti,” teica mamma.

Markuss sajuta acīs asaras. „Ir sajūta, ka viņš vienkārši ir pārstājis būt mans draugs, un es nezinu, kāpēc.”

„Es lepojos ar tevi par to, ka mēģināji ar viņu par to runāt,” teica tētis. „Varbūt tu varētu pastāstīt viņam, kā tu jūties un ka vēlies viņam palīdzēt.”

Markuss paraustīja plecus. Ņemot vērā to, kā Jāzeps bija rīkojies, Markuss nebija pārliecināts, ka Jāzeps vispār viņā klausīsies.

Mamma paspieda Markusa roku. „Mēs arī lūgsim par tevi un par Jāzepu.”

Tovakar, kad Markuss gatavojās iet gulēt, viņš domāja par mammas un tēta sacīto. Viņš jau iepriekš bija lūdzis par saviem draugiem, kad tie bija bēdīgi vai saskārās ar grūtībām. Bet šoreiz bija citādi, vai ne? Jāzeps bija tas, kurš pret viņu izturējās nejauki.

Tad kādēļ Markusa vecāki lūdza par Jāzepu? Vai viņam arī vajadzētu lūgt par Jāzepu?

Markuss nometās ceļos pie savas gultas. „Debesu Tēvs, ir grūti nedusmoties uz Jāzepu,” Markuss lūdza. „Es zinu ka viņš ir dusmīgs, bet viņš man nav pateicis, kas viņam nepatīk.”

Markuss ieturēja pauzi. „Es gribu ar viņu parunāt, bet neesmu pārliecināts, ka viņš man pateiks, kas ir noticis. Lūdzu, palīdzi viņam tikt galā ar visu, kas viņu satrauc. Un, lai kas arī notiktu, lūdzu, palīdzi man joprojām būt laipnam pret viņu.”

Kad Markuss lūdza, viņš sāka izjust mieru sirdī. Viņš zināja, ka Debesu Tēvs un Jēzus Kristus ir viņa labākie draugi. Viņi varēja palīdzēt viņam iemīlēt Jāzepu neatkarīgi no tā, ko Jāzeps izvēlējās darīt. Un Viņi būtu viņam līdzās pat tad, ja Jāzeps nepaliktu par viņa draugu.

Markuss pasmaidīja. Galu galā lūgšana par Jāzepu bija laba doma.

Marka Robisona ilustrācijas