„Hārvija kristību krekls”, Draugs, 2025. gada septembris, 36.–37. lpp.
Hārvija kristību krekls
Hārvijs nekur nevarēja atrast savu balto kreklu!
Patiess stāsts no Indonēzijas.
Hārvijs sēdēja taksometra aizmugurē kopā ar Ibu (mammu) un Bapaku (tēti). Viņi bija ceļā uz baznīcu, kur notiks Hārvija kristības.
„Bapak, kā tu juties, kad kristījies?” Hārvijs jautāja. Bapaks kristījās pirms dažiem mēnešiem. Tagad, kad Hārvijam bija astoņi gadi, arī viņš gatavojās kristīties!
Bapaks mirklīti padomāja. „Ūdens bija tik auksts!” viņš smiedamies teica. „Bet es arī jutu lielu mīlestību. Lai gan lielākā daļa mūsu ģimenes nav mūsu Baznīcas locekļi, es jutu viņu mīlestību un Dieva mīlestību.”
Kad viņi nokļuva līdz baznīcai, daži citi cilvēki no Baznīcas palīdzēja viņiem piepildīt baseinu ar ūdeni un sagatavoties.
„Hārvij, ir pienācis laiks pārģērbties tavās kristību drēbēs,” sacīja Ibu. Hārvijs pamāja ar galvu un atrada somu ar savām drēbēm. Bet somā bija tikai viņa baltās bikses. Viņš nevarēja atrast savu balto kreklu! Viņš pārbaudīja pārējās somas un apstaigāja baznīcu.
„Ibu, mana krekla šeit nav iekšā,” sacīja Hārvijs.
Ibu sarauca pieri. Arī viņa pārbaudīja dažas somas. „Būsim to atstājuši taksometrā.”
„Mums skapī ir daži rezerves kristību apģērbi,” ierunājās māsa Putri. „Es aiziešu tiem pakaļ.”
Taču vienīgās kristību drēbes no skapja Hārvijam bija par lielu. Ibu izskatījās noraizējusies. Drīz sāksies kristības. Daudzi jau bija ieradušies, un Hārvijam nebija viņa krekla.
„Varbūt mēs varam pateikt lūgšanu, lai taksometra vadītājs atved kreklu atpakaļ,” ieminējās Hārvijs. „Bet, ja viņš to neatved, es varu vienkārši uzvilkt kreklu, kas ir pārāk liels. Man nerūp, kas man ir mugurā. Es tikai vēlos nokristīties.”
Ibu un Bapaks pamāja ar galvu. Viņi visi kopā devās uz virtuvi, kur bija klusums. Tad viņi sakrustoja rokas un nolieca galvas.
Hārvijs noskaitīja lūgšanu. „Mīļais Debesu Tēvs, paldies Tev, ka es šodien varu tikt kristīts. Lūdzu, palīdzi taksometra šoferim atvest atpakaļ manu kreklu. Bet, ja nē, arī tad būs labi.”
Pēc viņu lūgšanas Hārvijs devās uzvilkt kreklu, kas bija pārāk liels. Tas sniedzās līdz pat viņa ceļiem.
„Hārvij!” māsa Putri sauca no gaiteņa. „Taksometra vadītājs ir šeit.”
Hārvijs un Ibu sastapa taksometra vadītāju pie ārdurvīm. Viņš turēja rokās Hārvija kreklu!
„Es paskatījos atpakaļ un ieraudzīju to uz sēdekļa,” viņš stāstīja. „Es nodomāju, ka tas varētu piederēt tev.”
„Liels paldies jums,” pateicās Ibu.
Hārvijs paņēma kreklu no vīrieša. „Paldies!”
Vīrietis pasmaidīja un pamāja ardievas.
Drīz bija pienācis laiks kristību sākumam. Hārvijs pārģērbās savā kreklā. Tas derēja lieliski! Un tas bija balts un tīrs.
Kad Hārvijs iegāja baseinā, ūdens bija ļoti auksts! Bapaks noskaitīja lūgšanu un kristīja Hārviju. Kad viņš iznāca no ūdens, viņš sajuta iekšēju svaigumu un mieru.
Bapaks izveda Hārviju no baseina un aplika mīkstu dvieli ap Hārvija pleciem. Hārvijs domāja par visiem tiem cilvēkiem, kas viņam palīdzēja un atbalstīja. Ibu, Bapaks, taksometra vadītājs un viņa ģimene. Un arī Debesu Tēvs un Jēzus Kristus.
Hārvijs apskāva Bapaku. „Tev bija taisnība. Ūdens bija auksts!” Viņi abi smējās. Tad Hārvijs ieskatījās Bapakam acīs. „Bet tev bija taisnība arī par kaut ko citu. Es sajūtu daudz mīlestības.”
Betānijas Stenklifas ilustrācijas