Par lielu Sākumskolai?

„Laipni lūgti Sākumskolā!” Māsa Agbora, Giftas Sākumskolas vadītāja, stāvēja klases priekšā. „Šodien mēs mācīsimies dziesmu „Mīliet cits citu!””

Atskanēja mūzika, un jaunākie bērni bija gatavi dziedāt. Taču Gifta jau zināja šo dziesmu. Viņa to bija dziedājusi simtiem reižu! Viņai šodien īsti nepatika to dziedāt.

Giftai sāka apnikt Sākumskola. Viņa bija vecāka, garāka un lielāka par visiem pārējiem bērniem. Jau tagad visas viņas draudzenes baznīcā bija jaunās sievietes. Viņai vēl bija teju vesels gads, pirms viņa varētu doties ar viņām uz Jauno sieviešu klasēm un pasākumiem.

Kamēr visi pārējie dziedāja, Gifta klusēja. Viņa nomurmināja dažus dziesmu vārdus, taču bija iegrimusi domās.

Tad viņai prātā ienāca kāda doma. Varbūt, ja viņa parunātu ar bīskapu, viņš ļautu viņai agrāk pāriet uz Jauno sieviešu biedrību, lai viņa varētu būt kopā ar draudzenēm.

Gifta tikās ar bīskapu Ačombi pēc baznīcas sanāksmēm. „Sveiks, bīskap!” viņa teica. „Es patiešām vairs nejūtos piederīga Sākumskolai. Es esmu lielāka un vecāka par visiem pārējiem bērniem. Vai es tā vietā varu sākt doties uz Jauno sieviešu biedrību?”

Bīskaps Ačombi pasmaidīja. „Es zinu, ka pāreja uz Jauno sieviešu biedrību ir aizraujoša,” viņš teica. „Bet tu vari sākt to apmeklēt tikai tajā gadā, kad tev aprit 12 gadi. Piedod!”

Gifta nodūra galvu un palūkojās uz savām kurpēm. „Labi.”

„Sākumskolai ir paveicies, ka tu tur esi,” teica bīskaps. „Domāju, ka jaunākie bērni tevi ļoti apbrīno. Tu vari viņos viest lielas pārmaiņas.”

Visu atlikušo dienu Gifta jutās bēdīga. Gads bija ilgs laiks, lai Sākumskolā justos vientuļi.

Taču tad Gifta vairāk aizdomājās par bīskapa Ačombi teikto. Vai pārējie bērni patiešām viņu apbrīno? Viņa nekad iepriekš to nebija pamanījusi.

Nākamajā nedēļā Gifta atvadījās no draudzenēm, viņām aizejot uz Jauno sieviešu klasi. Viņa nopūtās un gāja uz Sākumskolas klasi.

„Gifta,” māsa Agbora teica, „vai tu būtu ar mieru man palīdzēt mācīt šīs nedēļas dziesmu?”

„Nu, protams,” teica Gifta. „Kādu dziesmu mēs mācāmies?”

„Es esmu Dieva bērns,” teica māsa Agbora. „Paldies par palīdzību! Es domāju, ka bērniem būs prieks mācīties no tevis.”

Kad sākās dziedāšanas laiks, Gifta stāvēja klases priekšā. „Šodien es jums mācīšu vienu no manām mīļākajām dziesmām,” viņa teica. Viņa palīdzēja bērniem iemācīties vārdus. Pēc tam viņa kopā ar bērniem dziedāja dziesmu. Dziedot Gifta sajuta sirdī siltumu un prieku. Viņa zināja, ka sajuta Svēto Garu.

Drīz vien Sākumskolas nodarbība bija jau galā! Pēc noslēguma lūgšanas Gifta grasījās doties uz gaiteni. Viņa vēlējās sastapt savas draudzenes pēc Jauno sieviešu klases un parunāties.

Taču viena no mazajām meitenēm viņu apturēja. „Paldies, ka dziedāji kopā ar mums!” Viņa apskāva Giftu. „Kad izaugšu, es gribu būt tāda kā tu.”

Gifta smaidīja. Viņa joprojām nevarēja sagaidīt, kad dosies uz Jauno sieviešu biedrību, un viņa cerēja, ka nākamais gads ātri aizritēs. Taču viņa zināja, ka joprojām var mācīties un darīt labu Sākumskolā.

Un varbūt bīskapam Ačombi bija taisnība. Viņa var viest pozitīvas pārmaiņas.

Simini Blokeres ilustrācijas