Lūgšana par Alehandro

Gerardo skrituļoja pie savas mājas kāpnēm. Mammas mašīna bija uz piebraucamā ceļa. Tas nozīmēja, ka viņa un Gerardo vecākais brālis Alehandro bija atgriezušies no ārsta. Gerardo novilka savas skrituļslidas un steidzās iekšā.

„Gerardo?” sauca mamma. „Mēs esam šeit!”

Gerardo iegāja viesistabā. Alehandro gulēja uz dīvāna. Mamma sēdēja viņam līdzās. Viņa izskatījās noraizējusies.

Arī Gerardo bija noraizējies. Pagājušajā nedēļā viņi uzzināja, ka Alehandro ir audzējs. Viņš bija ļoti slims.

Taču Alehandro piecēlās sēdus un pasmaidīja, kad ienāca Gerardo. „Sveiks! Vai tev bija laba diena?”

„Jā, bet kā gāja pie ārsta?” Gerardo vaicāja.

„Viņš teica, ka man būs nepieciešama operācija,” sacīja Alehandro.

Mamma pamāja ar galvu, sakot: „Taču labākie ārsti, kas viņam var palīdzēt, ir bērnu slimnīcā. Tā kā Alehandro ir 14 gadu, viņš ir pārāk vecs, lai tur saņemtu aprūpi. Mums tā būs jāatrod kaut kur citur.”

Gerardo vēders sažņaudzās. Kas notiks, ja Alehandro nevarēs saņemt nepieciešamo palīdzību? Vai Alehandro stāvoklis pasliktināsies?

Gerardo aizgāja uz savu istabu. Viņam vajadzēja padomāt.

Sākumskolā Gerardo mācījās, ka Debesu Tēvs viņu vienmēr uzklausīs. Gerardo zināja, ka viņš vienmēr var lūgt Viņam palīdzību.

Tādēļ viņš nometās ceļos pie gultas un sakrustoja rokas. „Dārgais Debesu Tēvs, lūdzu, palīdzi Alehandro,” viņš lūdza. „Lūdzu, palīdzi mums atrast ārstus, kas var veikt operāciju.”

Drīz vien mamma aicināja viņu vakariņās. Viņa bija pagatavojusi „pupusas” — Gerardo mīļāko ēdienu. Viņš nokoda lielu kumosu no biezās, grilētās tortiljas, kas pildīta ar sieru un pupiņām. Taču viņš joprojām uztraucās par savu brāli.

Alehandro apēda tikai dažus kumosus no savas „pupusas”. Viņš sarauca pieri un kustējās ļoti lēni.

Arī mamma to droši vien pamanīja. „Varbūt noskatāmies kādu Baznīcas video?” viņa jautāja. Viņiem patika skatīties video par Jēzu Kristu, kad viņi jutās bēdīgi.

„Labi.” Gerardo nomazgāja traukus, kamēr mamma sameklēja video. Tad viņi visi apsēdās, lai skatītos.

Šajā video Jēzus Kristus lūdza dārzā pie koka. Gerardo zināja šo stāstu. Tajā Jēzus cieta, pirms Viņš nomira pie krusta.

Kad video beidzās, Gerardo jutās kluss un mierīgs. Taču viņam bija kāds jautājums. „Kāpēc Jēzum tik ļoti bija jācieš?” viņš jautāja.

Mamma piekļāva viņu un Alehandro cieši klāt. „Jēzus izvēlējās sajust sāpes, jo Viņš mūs mīl. Viņš sajuta visas sāpes, ko mēs piedzīvojam.”

Gerardo paskatījās uz Alehandro. „Vai Jēzus zina, ko nozīmē — saslimt ar audzēju?”

„Jā, Viņš to zina,” atbildēja mamma. „Viņš zina, cik tas ir grūti. Un, tā kā Viņš zina, kā tas ir, Viņš zina, kā mums palīdzēt.”

Gerardo sirdī bija silta sajūta, viņš jutās, kā ietīts lielā segā. Debesu Tēvs un Jēzus Kristus pazīst un mīl viņa ģimeni. Viņi zina, kā palīdzēt Alehandro.

Kad Gerardo nākamajā dienā pārnāca no skolas, viņš redzēja, ka mamma kravā somu.

„Labas ziņas!” viņa teica. „Es runāju ar bērnu slimnīcas ārstu. Viņi palīdzēs Alehandro. Viņam rīt būs operācija.”

Gerardo cieši apskāva mammu. „Debesu Tēvs mums palīdz! Vai mēs varam palūgt un pateikties Viņam?”

„Lieliska doma,” sacīja mamma. „Aiziesim pie Alehandro.”

Kopīgi lūdzot, Gerardo sajuta mieru. Debesu Tēvs bija uzklausījis viņa lūgšanu! Tagad Alehandro tiks veikta nepieciešamā operācija. Gerardo zināja, ka Jēzus Kristus saprot, ko viņi pārdzīvo. Un Viņš vienmēr viņiem palīdzēs viņu pārbaudījumos.

Rikardo Guerero ilustrācijas