Maijas saules izgaismotā rakstvieta

Maija apsēdās uz savas mājas kāpnēm un ar roku balstīja savu zodu. Saule spīdēja spoži, silti gaismas stari vijās cauri augstajiem kokiem. Gaiss smaržoja pēc svaigām priežu skujām.

Iznāca mamma un apsēdās blakus Maijai. „Par ko tu domā?”

„Man ir jādalās savā mīļākajā Svēto Rakstu rakstvietā Sākumskolā,” teica Maija. „Taču man nav tādas mīļākās rakstvietas. Un es nezinu, kuru izvēlēties.”

Mamma pamāja ar galvu. „Izvēlēties mīļāko rakstvietu ir grūti.” Viņa palūkojās uz kokiem un tad piecēlās. „Man ir kāda ideja.”

Mamma iegāja atpakaļ mājā. Atgriezusies viņa turēja rokās savus Svētos Rakstus. „Sāksim ar kādu stāstu. Kāds ir tavs mīļākais Svēto Rakstu stāsts?”

Maija par to padomāja. „Man patīk stāsts par to, kā Jēzus apmeklē nefijiešus.”

Mamma pāršķīra Mormona Grāmatas lappuses. „Šis stāsts sākas 3. Nefija grāmatā.” Viņa norādīja uz lappusi. „Lasīsim pēc kārtas un izvēlēsimies pantus, kas mums patīk.”

Maija pamāja ar galvu un klausījās, kā mamma lasa. Viņa lasīja par to, kā Jēzus Kristus aicina Savus mācekļus. Viņa lasīja par miera nesējiem un lūgšanu.

Tad pienāca Maijas kārta. Pabeigusi vienu no pantiem, viņa apstājās. Viņa jutās tā, it kā saule spīdētu tik spoži, ka sasilda viņas sirdi.

Viņa paskatījās uz mammu. „Man patīk šis.”

„Man arī. Kāpēc tev tas patīk?” mamma jautāja.

Maija paraustīja plecus, un viņas sejā parādījās smaids. „Tas ir par Jēzu. Un tas vienkārši liek man justies laimīgai.”

Mamma pasmaidīja. „Tas ir lielisks veids, kā zināt, ka esi atradusi mīļāko rakstvietu. Vai tu vēlies dalīties ar to Sākumskolā?”

Maija priecīgi pamāja. „Vai tu man palīdzēsi to iemācīties?”

„Protams!” teica mamma.

Mamma un Maija vingrinājās iegaumēt pa vienam vārdam. Kamēr viņas trenējās, putni čivināja kokos, it kā arī mācītos.

Visu nedēļu Maija turpināja apgūt savu jauno, mīļāko rakstvietu. Svētdienas rītā viņa jutās nedaudz satraukta. Viņa atkārtoja savu rakstvietu garajā ceļā uz baznīcu.

Maijas Sākumskolas klasē bija tikai daži bērni. Taču, ieejot klasē, Maija jutās tā, it kā vēderā riņķotu tauriņi.

Kad pienāca viņas kārta dalīties, Maija piecēlās un dziļi ievilka elpu. „Lūk, Es esmu likums un gaisma,” viņa teica. „Griezieties pie Manis un pastāviet līdz galam, un jūs dzīvosit; jo tam, kas pastāvēs līdz galam, Es došu mūžīgo dzīvi.”

Kad Maija bija pabeigusi, viņa apsēdās un smaidīja. Viņa to paveica! Nervozie tauriņi bija pazuduši, un siltā, saules apspīdētā sajūta bija atgriezusies. Viņa zināja, ka viņas iemīļotākā rakstvieta sniegs šo sajūtu ikreiz, kad viņai tas būs nepieciešams.

Hlojas Dominikas ilustrācijas