Īpaša konference

„Amina, tā ir mana!” Indira iesaucās. Viņa paķēra lelli no savas mazās māsas.

„Meitenes, es aizeju,” mamma sauca. „Lūdzu, klausiet tētim.”

Indira pacēla galvu. „Kur tu dodies?”

„Uz tirgu. Es nopirkšu pārtiku, lai rīt pagatavotu kaut ko īpašu.” Mamma atvadījās.

Īpaša maltīte? Kāpēc? Indira devās pie tēta. „Kāpēc rītdiena ir īpaša?” viņa pajautāja.

Tētis pasmaidīja. „Rīt mēs skatīsimies vispārējo konferenci! Tā ir īpaša tāpēc, ka mums būs iespēja dzirdēt pravieša un citu Baznīcas vadītāju uzrunas. Viņi mums pastāstīs, ko Debesu Tēvs vēlas, lai mēs dzirdētu.”

Kad mamma pārnāca mājās, viņa nolika ēdienu. Tētis slaucīja grīdu.

„Indira, vai tu vari palīdzēt Aminai nolikt viņas drēbes rītdienai?” mamma jautāja.

Indira sarauca pieri. „Kāpēc man viņai ir jāpalīdz?”

„Lūdzu, dari to, ko es lūdzu,” teica mamma.

Indira novaidējās. Viņa, lēni velkot kājas, devās palīgā Aminai.

Nākamajā rītā Indira pamostoties sajuta garšīgu smaržu. Viņa izlēca no gultas un skrēja uz virtuvi. Mamma bija pagatavojusi liellopu gaļas sautējumu un sataju, ko vēlāk ēst pusdienās! Tas būs tik garšīgi!

Drīz vien sākās vispārējā konference. Indira apsēdās kopā ar ģimeni, lai skatītos televizoru. Viņa klausījās kora dziesmu. Viņa dzirdēja cilvēkus runājam par tempļiem, Svētajiem Rakstiem un Jēzu Kristu.

Pēdējais runātājs bija pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons. Viņš runāja par to, kā Baznīca palīdz cilvēkiem visā pasaulē.

„Mēs gūstam vislielāko prieku, palīdzot saviem brāļiem un māsām,” viņš teica.

Indira aizdomājās par to. Vai palīdzēšana darīja viņu laimīgu? Viņa turpināja klausīties. Prezidents Nelsons teica, ka dzīvošana saskaņā ar otru augstāko bausli var palīdzēt mums līdzināties Jēzum Kristum.

Kad viss bija beidzies, viņi ēda mammas pagatavotās pusdienas. Indira turpināja domāt par pravieša runu.

„Kas ir otrs augstākais bauslis?” viņa jautāja.

„Mīli savu tuvāko kā sevi pašu,” teica tētis.

Indira domāja par cilvēkiem, kuriem Baznīca palīdz visā pasaulē. „Kā es varu palīdzēt, ja mani tuvākie dzīvo tālu?”

„Tavi tuvākie ir visi apkārtējie,” mamma teica. „Piemēram, tavi ģimenes locekļi.”

Indira nodūra skatienu. Reizēm viņa nebija īpaši jauka pret ģimeni.

Taču varbūt palīdzēšana varētu padarīt viņu laimīgu, kā teica prezidents Nelsons. Tas bija viens no veidiem, kā viņa varētu sekot Jēzum. Viņa vēlējās pamēģināt!

Visu atlikušo nedēļu Indira centās būt īpaši jauka pret ģimeni. Viņa spēlējās ar Amiru. Viņa dalījās ar savām rotaļlietām. Viņa nežēlojoties darīja to, ko mamma un tētis lūdza. Kad Indira palīdzēja savai ģimenei, viņi jutās laimīgi. Un tas arī viņu padarīja laimīgu.

Pravietim bija taisnība. Palīdzot citiem, viņa sajuta prieku!

Džūdijas Abotas ilustrācijas