„Vai man ir jābūt pilnīgam?”, Draugs, 2024. g. nov., 36.–37. lpp.
Vai man ir jābūt pilnīgam?
Henrijs vēlējās doties uz templi, taču viņam šķita, ka ir pieļāvis pārāk daudz kļūdu.
Šī stāsta notikumi risinājās Arubā.
Henrijs lēni iegāja Sākumskolas klasē. Viņš grūtiem soļiem devās uz savu vietu.
Viņa skolotājs, brālis Rass, uzsmaidīja viņam. „Vai tu esi gatavs runāt par tempļiem?” viņš jautāja.
„Jā,” Henrijs atbildēja.
Kāpēc es to teicu? Henrijs nodomāja apsēžoties. Viņš nejutās gatavs. Nepavisam.
Henrija Sākumskolas klase mācījās dziesmu „Ar prieku raugos templī”. Viņa klasei tika lūgts parunāt par došanos uz templi.
Taču Henrijs jutās noskumis. Viņš vēlējās doties uz templi, kad būs pietiekami vecs, taču jutās tā, it kā būtu pieļāvis pārāk daudz kļūdu.
Cits pēc cita piecēlās Henrija draugi. Viņi bija laimīgi un priecīgi satraukti, runājot par to, ka kādu dienu dosies uz templi. Henrijs jutās arvien sliktāk un sliktāk.
Un tad pienāca laiks dziedāt. Henrijs dziedāja kopā ar pārējiem Sākumskolas bērniem: „Es sākšu gatavoties, lai ar tīru sirdi varētu uz Dieva namu doties.”
Kā es varu sagatavoties doties uz templi, ja pieļauju tik daudz kļūdu? Henrijs nodomāja. Viņš ieslīga dziļāk krēslā.
Kad dziesma beidzās, pie viņa pieliecās brālis Rass. „Vai ar tevi viss ir kārtībā?” viņš pajautāja Henrijam.
Henrijs raudzījās lejup uz savām rokām. Tad viņš klusi teica: „Es vēlos doties uz templi, bet baidos, ka neesmu cienīgs.” Viņš dziļi ievilka elpu. „Es ne vienmēr esmu saticīgs ģimenē. Es aizmirstu veikt sīkos mājas darbus. Es pieļauju pārāk daudz kļūdu. Vai man patiešām ir jābūt pilnīgam?”
Brālis Rass maigi pasmaidīja. „Būt cienīgam, lai dotos uz templi, nenozīmē, ka tev ir jābūt pilnīgam. Mēs varam būt cienīgi, uzticoties Jēzum Kristum un patiesi cenšoties ievērot baušļus. Mēs visi pieļaujam kļūdas, taču mēs varam nožēlot grēkus un atkal būt tīri.”
Henrija mugura nedaudz iztaisnojās.
„Es esmu pārliecināts, ka Debesu Tēvs lepojas ar tevi par to, ka tu centies būt labs,” teica brālis Rass.
Henrijs iedomājās par dažiem labiem darbiem, ko bija darījis šajā nedēļā. Viņš gatavoja vakariņas kopā ar mammu, palīdzēja māsai pildīt mājasdarbus un sasveicinājās ar kādu jaunu zēnu skolā.
Henrija raizes sāka mazināties. Viņš zināja, ka Svētais Gars bija viņam palīdzējis sajust mieru.
Kad pienāca Henrija kārta izteikties, viņš pasmaidīja un piecēlās. „Es vēlos turpināt nožēlot grēkus un kļūt līdzīgāks Jēzum Kristum, lai kādu dienu varētu ieiet templī,” viņš teica.
Henrijs apsēžoties jutās laimīgs. Kādu dienu viņš templī varēs noslēgt svētas derības ar Dievu. Viņš vēlējās censties pēc iespējas labāk sagatavoties!
Geilas Ārmstrongas ilustrācijas