Apslēptie dārgumi

Kādu „satriekt” nozīmē — apmulsināt, pārsteigt, pieveikt, apkaunot, iebiedēt vai samulsināt.

Tāpēc, kad Tas Kungs pateica Džozefam Smitam, ka, „ja kāds cilvēks pacels balsi pret jums, viņš tiks satriekts Manis noliktajā laikā” (Mācības un Derību 71:10; uzsvērums pievienots), Viņš apsolīja, ka tie, kas pretosies evaņģēlijam, kādu dienu piedzīvos savas izvēles negatīvās sekas.

„Manis noliktajā laikā” nozīmē, ka Tam Kungam ir Pašam Savs laiks. Mums ir jāpieņem, ka daudzi cilvēki uzreiz netiks saukti pie atbildības par savu rīcību un ka tam tā ir jābūt. Mums vajadzētu paļauties uz To Kungu un Viņa nolikto laiku.

Mums, protams, ir jāiestājas par patiesību. Taču, tā darot, mums vajadzētu cienīt citu cilvēku uzskatus un viņu tiesības izvēlēties nepieņemt evaņģēliju.

Neuztraucies par cilvēkiem, kuri ir padarījuši par savu misiju — kritizēt un sagraut Baznīcu, kuri ir gatavi melot un sagrozīt mūsu uzskatus. Atstāj to Tā Kunga ziņā. Viņš viņus satrieks un dos viņiem galu galā iespēju mācīties un mainīties.

Tas varētu šķist mazsvarīgi, taču Mācības un Derību 77. nodaļā ir atklāts kaut kas patiesi brīnišķīgs: arī dzīvniekiem ir dvēsele!

Daudzi cilvēki tam vienmēr ir ticējuši — tas šķiet patiesi —, lai gan Bībelē un Mormona Grāmatā tas nav skaidri izklāstīts. Tagad Tas Kungs to paziņoja nepārprotami.

Tāpat kā cilvēkus, arī „zvērus”, „rāpuļus” un „debesu putnus” Dievs vispirms radīja garīgi. Viņu garīgie ķermeņi, līdzīgi mūsējiem, līdzinās viņu fiziskajiem ķermeņiem. Un viņi, tāpat kā mēs, baudīs „mūžīgo laimi” — laimi un prieku savos augšāmceltajos ķermeņos. (Skat. Mācības un Derību 77:2–3.)

Mēs zinām, ka Debesu Tēvs radīja dzīvniekus, dāvājot mums iespēju pārraudzīt tos un vēloties, lai mēs pret tiem izturētos laipni. Tieši tāpat kā mēs, viņi ir mūžīgas radības, par kurām rūpējas Debesu Tēvs.

Ideja, ka ar lielu spēku nāk liela atbildība, neradās no supervaroņiem. Glābējs pauda līdzīgas sajūtas, sakot pravietim Džozefam Smitam: „No tā, kuram daudz tiek dots, daudz tiek prasīts” (Mācības un Derību 82:3).

Mūsu talanti, dāvanas un svētības nāk no Tā Kunga. Nav pareizi tos uzskatīt par pašsaprotamiem. Ja Tas Kungs tevi ir svētījis ar gaišu prātu un slāpēm pēc zināšanām, taču tu iznieko savu laiku skolā un tiec cauri ar viduvējām atzīmēm, tad tu savu dāvanu esi izmantojis nepareizi. Tas pats attiecas uz cilvēka fizisko spēku, kurš izmanto savu pārākumu, lai iebiedētu citus, vai personu, kas svētīta ar labu humora izjūtu, kas to izmanto, lai noniecinātu citus (daudziem no mums pie tā ir jāpiestrādā).

Tas Kungs vēlas, lai mēs darītu labāko, ko spējam, — un tas, starp citu, ir salīdzinājumā ar mūsu pašu, nevis kāda cita spējām. Atkarībā no tā, par kuru prasmi mēs runājam, tavas „stiprās puses” varētu būt labākas vai sliktākas par kāda cita „stiprajām pusēm”. Un tas ir tikai normāli. Esi pateicīgs par savām stiprajām pusēm un pazemīgi izturies pret savām vājajām pusēm, un ļauj Tam Kungam palīdzēt tev sasniegt savu potenciālu.