Flāvija K.

Kristīnas Smitas fotogrāfija

Es nesen zaudēju kāju vilciena avārijā.

Es sēdēju vilcienā un jutu, ka mans telefons pazūd no manām rokām, — kāds bija mani aplaupījis. Nemaz nedomājot, es skrēju pakaļ šim vīrietim caur vilciena vagonu, kam nebija durvju. Es īsti nezinu, kas notika, bet pēkšņi es biju zem vilciena, kliedzot pēc palīdzības.

Pēc dažām dienām es pamodos slimnīcā. Es uzzināju, ka esmu zaudējusi labo kāju. Atrodoties slimnīcā, es gauži raudāju. Taču mana ģimene, draugi un Baznīcas ģimene vienmēr bija kopā ar mani un palīdzēja man.

Es zinu, ka Debesu Tēvs un Jēzus Kristus arī man palīdzēja. Pirms katras operācijas es vienmēr izteicu personīgu lūgšanu, lai viss būtu kārtībā un lai es nebaidītos. Katru reizi, kad mani pārņēma bezcerība, Tas Kungs bija līdzās.

Es turpinu kļūt arvien labāka un cenšos virzīties uz priekšu ar Glābēja palīdzību.