Saules gaisma manās vētrās

Nesen es pieredzēju kaut ko ļoti grūtu. Mans tēvs un māte ir šķirti, un mana māte strādā ārzemēs. Es uzaugu kopā ar savu vecmāmiņu — viņa mani iepazīstināja ar evaņģēliju un Baznīcu. Taču šogad viņa negaidīti aizgāja mūžībā.

Es nekad nebiju iedomājusies, ka viņa varētu nomirt. Dažreiz es pat domāju, ka nomiršu pirms viņas, jo viņa nudien bija vesela! Viņa nekad neizrādīja vājumu un vienmēr bija stipra manā priekšā. Es nekad nebiju iedomājusies savu dzīvi bez viņas.

Pēc viņas nāves es brīžiem vēlējos, kaut arī es varētu nomirt. Man bija domas par savas dzīves izbeigšanu. Taču drīz vien es apmeklēju staba jauniešu pasākumu, kur mums bija nodarbība par pestīšanas ieceri.

Es zināju par pestīšanas ieceri, taču, iespējams, mana izpratne par to bija nedaudz neskaidra, ņemot vērā to, kas notika ar manu vecmāmiņu. Kamēr klausījos, es nodomāju: „Es esmu aizmirsusi Jēzus Kristus veiktā upura svētības manā labā.”

Es sapratu, ka Jēzus Kristus nomira, lai mani izglābtu. Man nevajadzētu pārtraukt savu dzīvi savu raižu dēļ. Laimes iecere sniedz man cerību, ka es kādu dienu atkal satikšu savu vecmāmiņu, jo dzīve nebeidzas, kad mēs nomirstam. Man ir jāturpina sekot Glābējam, lai es varētu viņu atkal satikt.

Pēc manas vecmāmiņas nāves pie manis pārcēlās mana māsīca un kļuva par manu aizbildni. Manas māsīcas ir manas labākās draudzenes, taču pārmaiņas joprojām bija ļoti smagas. Man bija jāiemācās paveikt visus mājas darbus, ko agrāk darīja mana vecmāmiņa. Man bija sevi jāmodina uz skolu un jārūpējas par māju.

Mans bīskaps vienmēr bija runājis par pašpaļāvību, tāpēc es sāku pētīt šo tēmu Evaņģēlija bibliotēkā. Tas man palīdzēja iemācīties nostāties pašai uz savām kājām.

Es joprojām sazinos arī ar tēvu. Kādu dienu mums bija strīds. Man tas sagādāja lielus pārdzīvojumus, taču pēkšņi man radās iespēja doties jauniešu tempļa braucienā. Atrodoties templī, es sajutu mieru. Es nedomāju par problēmām mājās. Es nedomāju par dusmām, kas man bija pret manu tēvu. Es domāju, ko es varētu darīt, lai viņam palīdzētu. Es domāju, kā varu būt labs piemērs. Es domāju par mūžīgām vērtībām, par to, ka kādu dienu tikšu saistīta ar saviem vecākiem templī. Es nolēmu atvainoties tēvam par to, ka strīdējos ar viņu.

Esmu iemācījusies vienmēr pievērsties Jēzum Kristum un Debesu Tēvam. Es smeļos spēku no Viņiem un atceros, ka Viņi mani atbalsta.

Izpratne par glābšanas ieceri, it īpaši par Glābēja īstenoto Izpirkšanu, palīdzēja man pārvarēt domas par pašnāvību. Tas man palīdz sajust mieru dzīvē. Tas dod man cerību, ka kādu dienu es atkal varēšu satikt savu vecmāmiņu otrpus priekškaram.

Jēzus Kristus sniedz cerību turpināt dzīvot, neskatoties uz to, ka man ir daudz izaicinājumu. Viņa mīlestība pret mani ir nebeidzama. Viņš ir saules gaisma manā dzīvē. Kad ir vētra vai lietus, Viņš ir līdzās. Viņš ir mans Glābējs. Viņš ir manas mājas. Viņš ir mana dzīvība. Viņš ļauj man turpināt dzīvot. Viņš ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk dzīvot.