Palīdzība un norādījumi tavai nākotnei

Man bija 17 gadi, kad pravietis, prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985), 1975. gadā apmeklēja Dienvidkoreju. Es redzēju viņu sanāksmē, kur ap 400 korejiešu jauniešu sapulcējās, lai dzirdētu viņa balsi.

Prezidents Kimbals pastāstīja, kā viņš kopš mazotnes ir studējis Svētos Rakstus un lūdzis katru dienu. Viņš runāja par to, cik svarīgi ir noteikt prioritātes. Viņš teica, ka mums ir jāapmeklē seminārs, jāsagatavojas misijai un mūžīgajai laulībai un jātiecas pēc glābšanas. Viņš arī dalījās savā liecībā.

Pravieša vārdi izgaismoja manu prātu. Es mācījos vidusskolā, bet mani neinteresēja skola. Man ļoti patika sports. Kad vien man bija tāda izdevība, es spēlēju futbolu, un bieži vien es to spēlēju tā vietā, lai mācītos. Es nebiju labs skolēns. Kad biju uzklausījis pravieti, man joprojām ļoti patika futbols, taču es nolēmu izvirzīt dažas prioritātes.

Es vēlējos darīt visu iespējamo, lai mācītos. Es vēlējos kalpot misijā, tikt saistīts templī un lai man būtu laimīga ģimene. Es zināju, ka, lai man būtu šī diženā nākotne, man, neskatoties ne uz ko, būs jāseko pravietim.

Par spīti visām iespējām un izaicinājumiem, ar kuriem tev nāksies saskarties, viss būs kārtībā, ja tu sekosi mūsdienu praviešu sniegtajiem norādījumiem.

Es biju apņēmies kalpot misijā, bet Dienvidkorejā ir arī obligātais militārais dienests. Pēc vidusskolas daudzi jauni vīrieši iestājās armijā, pabeidza obligāto dienestu, nekavējoties ieguva izglītību un atrada darbu. Bija grūti atvēlēt vēl divus gadus kalpošanai misijā. Toreiz bija tikai daži korejiešu elderi.

Kad man apritēja 19 gadi, es ievēroju savas saistības, sagatavojot un nosūtot savu pieteikumu misijai. Mani aicināja kalpot Busanas Dienvidkorejas misijā. Gadu vēlāk mani iesauca militārajā dienestā. Es biju tik noskumis, jo man nācās pārtraukt savu misiju.

Kad es trīs gadus vēlāk pabeidzu militāro dienestu, es sajutu, ka vēl neesmu pabeidzis savu misiju. Visi man teica: „Tu jau kalpoji misijā. Tas Kungs saprot tavu situāciju, tāpēc tas nav nekas slikts, ka kalpoji tikai vienu gadu.”

Es jautāju kādai labai draudzenei no semināra, ko man vajadzētu darīt. Viņa teica, ka zina, ka es kalpošu misijā vēl vienu gadu. Viņas paļāvība deva man pārliecību un apstiprinājumu, ka varu vēl kalpot. Manas misijas otro gadu es kalpoju Dienvidkorejas Seulas misijā. Kad beidzu kalpot, man bija 25 gadi. Vēlāk es apprecējos ar to pašu draudzeni, un mēs tikām saistīti Lāie Havaju templī.

Šī pieredze man iemācīja, ka ar tevi viss būs kārtībā pat tad, ja viss nenotiek tā, kā biji iecerējis. Ja tavi plāni un redzējums saskanēs ar Tā Kunga gribu attiecībā uz tevi, Viņš tev palīdzēs tavos dzīves lēmumos.

Lai gan jaunības gados es nebiju pārliecināts, kāda būs mana dzīve, es atklāju, ka garīgo lietu izvirzīšana pirmajā vietā ir ne tikai šīs dzīves, bet arī nākamās dzīves panākumu atslēga.

Kad tu tiki kristīts, tu saņēmi Svētā Gara dāvanu. Kad tu pievērsīsies saņemtajiem pamudinājumiem, Svētais Gars pasargās tevi un vadīs tevi pa pareizo ceļu. Tāpat arī tu sajutīsi mierinājumu un sirdsmieru.

Sagatavojoties savai nākotnei, atceries:

• Studē Svētos Rakstus.

• Turpini lūgt.

• Seko pravietim.

• Vienmēr paļaujies uz To Kungu.

Kad es biju tavā vecumā, es mācījos par Glābēja raksturiezīmēm un īpašībām, un to, kā es varētu Viņam vairāk līdzināties. Viņš ir pilnīgs. Šajā dzīvē es nevaru pilnībā līdzināties Viņam, bet es cenšos darīt visu iespējamo, un es esmu kļuvis labāks.

Es zinu, ka Jēzus Kristus dzīvo. Pateicoties Viņam, man ir liela cerība nākotnei — un arī tev tāda var būt!