Ne pārāk ideāla diena
Adelīnas ideālā diena noteikti bija beigusies!
Patiess stāsts no Francijas.
Adelīna pabeidza zīmēt pēdējo izvēles rūtiņu uz savas lapas. Blakus viņa uzrakstīja — Lūdz no rīta un vakarā.
„Kas tas ir?” mamma vaicāja.
„Es veidoju darāmo lietu sarakstu rītdienai,” sacīja Adelīna. „Man būs ideāla diena!”
Mamma pacēla uzacis. „Tiešām?”
Adelīna pamāja ar galvu. „Sākumskolā mēs mācījāmies, kā būt pilnīgiem Kristū. Es būšu īpaši laba, lai manas dienas būtu ideālas.”
„Es priecājos, ka tu vēlies veikt pareizas izvēles,” mamma teica. „Taču tu zini, ka uz Zemes bija tikai viens cilvēks, kurš bija pilnīgs, — Jēzus Kristus.”
Adelīna nopūtās. „Es zinu. Bet es tiešām gribu pamēģināt! Man šķiet, ka es to varu.”
Kad pienāca rīts, Adelīna bija gatava. Viņa saklāja savu gultu un noskaitīja rīta lūgšanu.
Brokastu laikā viņa palīdzēja paēdināt savu mazo māsiņu Silviju. Kad Silvija izšļakstīja persikus pa visu krēslu, Adelīna dziļi ievilka elpu. Viņa aizskaitīja līdz četri un tad palīdzēja visu sakopt.
Skolā Adelīna meklēja cilvēkus, kuriem bija nepieciešama palīdzība. Lūkasam bija sastiepta potīte, tāpēc viņa nesa viņa pusdienu paplāti.
Izejot no skolas, Adelīna īpaši sirsnīgi uzsmaidīja sievietei, kura turēja vaļā skolas vārtus. Šī sieviete parasti izskatījās sadrūmusi. Taču šodien viņa atsmaidīja!
Pēc skolas Adelīna iedeva Silvijai savu mīļāko plīša dzīvnieciņu, ar ko spēlēties. Un pirms gulētiešanas viņa pateica lūgšanu. Viņa atzīmēja visas sarakstā iekļautās lietas un ieritinājās savās segās. Viņa jutās ļoti lepna un ļoti nogurusi. Rīt viņa bija gatava vēl vienai — tikpat ideālai — dienai!
Kad Adelīna nākamajā dienā pamodās, visas viņas lelles bija izmētātas pa grīdu. Silvija turēja rokās vienu no tām un košļāja. Viņa noteikti visas bija izvilkusi laukā!
„Silvija!” Adelīna iekliedzās. „Es tev teicu, lai tu neaiztiec manas lelles!” Viņa paķēra lelli, ko Silvija turēja rokās. Silvija sāka raudāt un aizbēga.
Adelīna paskatījās uz savu darāmo lietu sarakstu. Viņa noskuma.
Mamma ienāca tieši tad, kad Adelīna sajuta asaru uz vaiga.
„Kas notika?” mamma vaicāja.
„Es aizmirsu noskaitīt savu lūgšanu. Es nesaklāju savu gultu.” Adelīnas balss notrīsēja. „Un es biju dusmīga uz Silviju. Mana ideālā diena ir noteikti beigusies!”
Mamma apskāva Adelīnu. „Ir ļoti grūti visu laiku būt ideālai. Patiesībā, tas nemaz nav iespējams.”
Adelīna sarauca pieri. „Bet kā tad es varu būt pilnīga Kristū?”
„Tā jau tas ir! Mēs nevaram tapt pilnīgi bez Jēzus Kristus,” sacīja mamma. „Viņš atdeva Savu dzīvību par mums, jo Debesu Tēvs zināja, ka mēs pieļausim kļūdas un mums būs nepieciešama palīdzība. Jēzus pieņem mūsu nepilnīgos centienus un padara tos labākus.”
Adelīna par to aizdomājās. „Tātad katra mana diena nemaz nevar būt ideāla?” viņa jautāja.
Mamma papurināja galvu. „Nē. Tev būs grūtas dienas. Bet tev būs arī labas dienas.” Mamma aizlika Adelīnas matu cirtu aiz auss. „Svarīgākais ir tas, ka tu centies darīt pašu labāko. Pat, ja diena sākas ar nepareizu izvēli, mēs vienmēr varam lūgt Dievu, nožēlot grēkus un mēģināt vēlreiz. Ar Jēzus Kristus palīdzību tu esi pietiekami laba.”
Adelīna savā sirdī sajuta siltumu.
„Tagad par tavu sarakstu.” Mamma norādīja uz sarakstu. „Kā būtu, ja mēs koncentrētos tikai uz vienu lietu?”
Adelīna paskatījās uz savu sarakstu. Viņa noplēsa daļu papīra un uzlīmēja to, kas bija palicis pāri, atpakaļ pie durvīm. Bija palikusi tikai viena darāmā lieta — Lūdz no rīta un vakarā.
Adelīna pasmaidīja. „Mana diena, iespējams, nesākās ideāli, bet es joprojām varu noskaitīt lūgšanu. Un ar Jēzus Kristus palīdzību tas būs pietiekami!
Džovanni Abeila ilustrācijas