Glābiņš no svelmainās saules
„Kā būtu, ja mēs iestādītu dažus kokus?” Kristīne jautāja.
Patiess stāsts no Argentīnas.
„Vai mēs varam doties laukā zālājā?” vaicāja Jāņa mazā māsiņa Kristīne.
Jānis palūkojās laukā. „Es gribētu,” viņš teica. „Bet varbūt mums vajadzētu pagaidīt, kamēr norietēs saule. Laukā ir ļoti karsti!”
Zālājs bija paliels un atradās netālu no viņu mājām. Viņiem patika tur spēlēt ķerenes vai paslēpes kopā ar saviem draugiem. Taču zālājam nebija ēnas, kur viņi varētu patverties no karstuma. Un šovasar tā bija liela problēma.
Kristīne kādu brīdi klusēja. Tad viņa teica: „Kā būtu, ja mēs iestādītu dažus kokus? Tā zālājam rastos ēna. Un mēs varētu spēlēties pat tad, kad ir karsts!”
Jānis pasmaidīja. „Man ļoti patīk šī ideja!”
Jānis un Kristīne pastāstīja tētim savu plānu. „Es lūgšu pilsētai atļauju,” viņš teica.
Pēc dažām nedēļām viņi saņēma atļauju, kas bija nepieciešama, un bija gatavi sākt! Tētis aizveda Jāni un Kristīni pie lielā koka, kas auga aiz viņu mājas. Zem koka zariem auga mazāki kociņi.
„Pēc lielā koka noziedēšanas sēklas nokrīt zemē,” paskaidroja tētis. „Tad no tām izaug mazi kociņi. Tie ir kā mazi dabas brīnumi!”
Tētis parādīja viņiem, kā rūpīgi izrakt mazos kociņus. Jānis un Kristīne tos maigi iestādīja puķu podos.
Tad, kādā sestdienas pēcpusdienā, kad saule bija paslēpusies aiz mākoņiem, Jānis un Kristīne iekrāva mazos kociņus ratiņos. Lēnām viņi tos aizstūma līdz zālājam. Jāņa jaunākie brāļi un māsas palīdzēja nest spainīšus ar ūdeni. Mamma un tētis atnesa dažas lāpstas.
Viņi kopīgi izvēlējās vietu katram kokam. Viņi izraka bedres un rūpīgi iestādīja katru kociņu. Mamma parādīja viņiem, kā izrakt grāvjus ap kokiem — laistīšanai. „Lai kociņi izaugtu stipri, tiem ir nepieciešama saules gaisma, ūdens un daudz veselīgu uzturvielu,” viņa teica. „Gluži kā bērniem!”
Jānis domāja par lielo koku aiz viņu mājas un iztēlojās, kādi kādreiz izskatīsies mazie kociņi. „Vai spējat tam noticēt?” viņš teica. „Kādu dienu šie kociņi būs garāki par mums!”
Pavasarī koki ikvienu apžilbinātu ar saviem skaistajiem, koši sārtajiem ziediem. Vasarā to ēna stieptos pāri laukumam. Un rudenī zeme būtu noklāta ar dzeltenu lapu paklāju.
Katru dienu Jānis un Kristīne devās aplūkot, kā aug koki. Viņi pārliecinājās, lai katram kokam būtu pietiekami ūdens. Un katru reizi, kad uzdīga jauna lapa vai zars, viņi jutās tik lepni. Viņu smagais darbs atmaksājās!
Jānis jutās laimīgs, domājot par visiem cilvēkiem, kuri kādu dienu izbaudīs ēnu šajā zālienā. Viņš bija palīdzējis padarīt Zemi par skaistāku vietu visiem Debesu Tēva bērniem.
Kolīnas Makjūnas ilustrācijas