Jāzeps apmeklē jaunu baznīcu
Jāzeps šeit jutās citādāk nekā viņu iepriekšējā baznīcā.
Patiess stāsts no Fidži.
Jāzeps aizgāja līdz nelielajai, iežogotajai teritorijai, kur viņa ģimene turēja cūkas. „Lai jums labi garšo!” Viņš pāri žogam tām pārmeta nedaudz barības, un cūkas priecīgi ierukšķējās.
Tad Jāzeps paņēma tīras ūdens pudeles un devās laukā — pie krāna. Kad viņš ieslēdza krānu, pudelē ieplūda auksts ūdens. Viņš katru dienu palīdzēja, pabarojot cūkas un sagādājot tīru ūdeni savai ģimenei.
„Jāzep!” sauca mamma. „Vai esi gatavs baznīcai?”
Jāzeps izslēdza ūdens krānu un ienesa iekšā pēdējo smago pudeli. „Tagad esmu.”
Katru svētdienu Jāzepa ģimene apmeklēja kristiešu draudzi savā pilsētā. Viņam patika mācīties par Jēzu Kristu.
Drīz vien Jāzeps un viņa jaunākās māsas Una un Madara — kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem — devās uz baznīcu. Dažas klaiņojošas vistas klukstēdamas staigāja pa ielu.
Taču, kad viņi tur nokļuva, durvis bija aizvērtas. „Es aizmirsu, ka baznīca ir slēgta gan šonedēļ, gan nākamnedēļ, jo mācītājs ir devies prom,” sacīja tētis.
„Vai ir vēl kāda baznīca, kuru mēs varētu apmeklēt?” vaicāja Jāzeps. Viņš justos bēdīgs, ja šonedēļ nebūtu bijis baznīcā.
Tētis mirklīti padomāja. „Jā,” viņš atbildēja. „Man šķiet, ka es zinu vienu.”
Jāzeps un viņa ģimene sekoja tētim atpakaļ uz mājām. Viņi visi iekāpa savā mazajā koka laivā upes malā. Tētis sēdēja aizmugurē, lai stūrētu motorlaiviņu.
Laiva rūca lejup pa upi. Jāzeps mēģināja saskatīt putnus, kuri bija paslēpušies augstajos, zaļajos kokos. Pēc aptuveni 15 minūtēm viņi ieraudzīja nelielu baznīcas ēku. Uzraksts uz tās vēstīja: „Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca”.
„Šī ir tā baznīca, par kuru es domāju,” teica tētis. Viņš aizbrauca ar laivu līdz krastam, un visi izkāpa. Viņi varēja dzirdēt mūziku skanam no dievkalpojuma zāles.
Zālē Jāzeps apsēdās kopā ar saviem vecākiem un mazākajiem bērniem. Viņi klausījās runātājos un dziesmās. Jāzepa sirdi piepildīja silta laimes sajūta.
Kad sanāksme beidzās, kāda jauka sieviete pienāca ar viņiem aprunāties. „Mums ir īpaša klase bērniem,” viņa teica. „To sauc par Sākumskolu. Vai jūs vēlētos pievienoties?”
Jāzeps paskatījās uz savām māsām. Viņš jutās nedaudz satraukts, dodoties uz nodarbību, kurā nevienu nepazina! Vismaz viņa māsas arī varēja nākt. Varbūt tas būtu jautri.
„Labi,” Jāzeps atbildēja.
„Iesim!” Madara izskatījās sajūsmināta.
Jāzeps kopā ar savām mazajām māsām sekoja sievietei uz klases telpu. Tajā bija daudz bērnu, kas sēdēja uz maziem krēsliem, sarunājās un smējās. Kad Jāzeps apsēdās, viņi viņam uzsmaidīja. Visi šķita tik jauki!
Viņi dziedāja dziesmas, un pārējie bērni palīdzēja Jāzepam un viņa māsām iemācīties vārdus. Pēc tam viņiem bija stunda par Jēzu Kristu. Jāzeps šeit jutās citādāk nekā viņu iepriekšējā baznīcā. Tā bija patīkama atšķirība.
Kad baznīcas sanāksmes bija beigušās, Jāzepa ģimene iekāpa atpakaļ laivā, lai dotos mājup. Jāzeps vēlreiz paskatījās uz izkārtni pie baznīcas ēkas. Uz tās bija Jēzus Kristus vārds. Šai bija jābūt Jēzus Kristus Baznīcai! Jāzeps vēlējās sekot Jēzum.
„Vai mēs nākamnedēļ varēsim atkal šeit ierasties?” Jāzeps jautāja.
Mamma un tētis pasmaidīja. „Mēs domājām tieši par to pašu,” teica mamma.
„Urrā!” Una uzgavilēja.
Jāzeps pasmaidīja. Viņš zināja, ka viņi bija atraduši ko īpašu. Un viņš nevarēja sagaidīt, lai mācītos ko vairāk.
Betānijas Stenklifas ilustrācijas