Pionieri katrā zemē
Gluži kā debesīs
„Vai tu gribētu atnākt uz Baznīcu?” vaicāja tēvocis Roberts.
Patiess stāsts no Indijas un Kanādas.
Emīlija salocīja pēdējo kreklu un ielika to savā koferī. Viņa gatavojās ceļojumam, lai pavadītu vasaru kopā ar savu tanti un tēvoci Kanādā. Viņa bija sajūsmā, bet arī nedaudz satraukusies. Kanāda atradās tālu prom no viņas mājām, Indijā.
„Vai tu visu paņēmi?” mamma jautāja.
„Domāju, ka jā.” Emīlija aizvēra savu koferi.
„Jūs lieliski pavadīsiet laiku. Noteikti no manis cieši apskauj tēvoci Robertu un tanti Maiju,” noteica mamma.
Kad Emīlija izkāpa no lidmašīnas Kanādā, viņa cieši apskāva tēvoci Robertu un tanti Maiju. „Tas no manas mammas,” viņa teica.
Turpmākās dienas viņi pavadīja, pētot pilsētu un tās apkārtni. Viņa apmeklēja savā mūžā pirmo atrakciju parku un apskatīja Niagāras ūdenskritumu. Viņiem bija ļoti jautri!
Sestdienas pēcpusdienā Emīlija palīdzēja pagatavot vistas makhani (pēc indiešu tradīcijām sviestā cepta vista) vakariņām. Pēc tam, kad viņi bija paēduši, tēvocis Roberts uzdeva viņai jautājumu.
„Vai tu gribētu kopā ar mums atnākt rīt uz baznīcu?” viņš vaicāja. „Mēs apmeklējam kristiešu baznīcu. Mēs tur mācāmies par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju.”
„Labi,” Emīlija atbildēja. Mamma un tētis ticēja citai reliģijai, taču Indijā Emīlija apmeklēja kristīgo internātskolu. Doties uz citu baznīcu nemaz nebūtu tik savādi.
Nākamajā dienā Emīlija uzvilka kleitu, ko tante viņai iedeva. Kad viņi nokļuva līdz draudzes ēkai un iegāja tajā iekšā, visi dziedāja. Emīlija apstājās un nopētīja visus cilvēkus. Mammas un tēti sēdēja kopā ar saviem bērniem. Visi izskatījās priecīgi. Mūzika bija tik skaista.
Jūtos gluži kā debesīs, nodomāja Emīlija.
Emīlija apsēdās uz viena no soliem — kopā ar tanti Maiju un tēvoci Robertu. Viņa vēroja, kā tiek pasniegti trauki ar maizi un ūdeni. Viņa klausījās, kā runātāji stāsta par Jēzu Kristu. Un viņa dzirdēja vēl vairāk dziesmu. Pēdējā dziesma bija par to, ka ģimenes var būt kopā mūžīgi. Viņai patika, kā šie vārdi lika viņai justies.
Pēc pēdējās lūgšanas Emīlija pagriezās pret tēvoci Robertu. „Ko nozīmē būt kopā mūžīgi?”
Tēvocis Roberts pasmaidīja. „Mēs ticam, ka, ja sekosim Jēzum Kristum un pildīsim mūsu Dievam dotos solījumus, kādu dienu mēs varēsim dzīvot debesīs ar savām ģimenēm — visi kopā.”
Emīlija sajuta siltumu ieplūstam savā ķermenī no galvas līdz pat kāju pirkstiem. Viņai patika doma — būt kopā ar savu ģimeni mūžīgi.
Pēc baznīcas apmeklējuma Emīlija turpināja domāt par skaisto mūziku. Viņa vēlējās uzzināt vairāk par Jēzu Kristu un mūžīgajām ģimenēm. Viņa nolēma satikties ar misionāriem. Laikam ejot, Emīlija arvien vairāk saprata, ka evaņģēlijs ir patiess.
Emīlija piezvanīja vecākiem, lai pastāstītu viņiem par to, ko viņa mācās. Pēc tam viņa uzdeva viņiem svarīgu jautājumu. „Vai es varu kristīties?” Viņi atbildēja: „Jā.”
Viņas kristību dienā Emīlija, tēvocis Roberts un tante Maija dziedāja „Es esmu Dieva bērns”. Tēvocis Roberts to bija pārtulkojis, lai viņi varētu to dziedāt hindi valodā. Hindi ir valoda, kurā viņa runāja mājās, Indijā.
Kad Emīlija dziedāja, viņa sirdī sajuta siltumu. Viņa jutās gluži kā debesīs. Un Emīlija zināja, ka, pateicoties Jēzum Kristum, ja vien viņa turēs Debesu Tēvam dotos solījumus, viņa kādu dienu atkal būs kopā ar Viņiem — mūžīgi.
Ekatas Mandalas ilustrācijas