Izjūtot skumjas

Savanna pārvilka segu pār galvu. Šodien bija ļoti slikta diena.

Šodien skolā Savanna nespēja koncentrēties ne uz ko. Viņa jutās nogurusi, vīlusies un bēdīga. Viņai pakrūtē bija liela smaguma sajūta, kas nepazuda. Dienas beigās viss, ko viņa vēlējās darīt, bija palīst zem sava rakstāmgalda un paslēpties.

Pēdējā laikā Savanna gandrīz visu laiku jutās skumji. Viņas draugi bija mēģinājuši viņu uzmundrināt, bet dažreiz Savanna nevēlējās būt ar viņiem kopā. Viņi vienmēr šķita tik priecīgi. Dažreiz viņa domāja, ka bez viņas viņi būtu priecīgāki.

Kas man vainas? Savanna prātoja. Kāpēc es nevaru būt laimīga kā visi pārējie?

Viņa jutās tikpat auksta un vientuļa, kā pelēkie mākoņi ārā. Un tagad viņa gribēja tikai gulēt.

Savanna dzirdēja, kā atveras viņas guļamistabas durvis.

„Savanna,” mamma teica, sēdēdama uz gultas malas, „kas noticis?”

„Nekas,” sacīja Savanna. „Es esmu tikai nogurusi.”

„Vai esi pārliecināta?” mamma jautāja. „Es uztraucos par tevi.”

„Man viss ir kārtībā,” sacīja Savanna.

„Labi.” Viņa piecēlās kājās. „Tikai atceries, ka tu ar mani vari runāt par jebko. Es tevi mīlu.”

Savanna palika gultā līdz vakariņām. Tajā vakarā viņa nevarēja aizmigt. Viņas smadzenes nepārstāja domāt par visu.

Nākamajā dienā viņa joprojām jutās pārgurusi. Tā bija vēl viena gara diena. Savanna atgriezās mājās no skolas un sēdēja pie virtuves galda. Viņa nopūtās un paskatījās ārā pa logu. Atkal sniga.

„Savanna?”

Savanna pagriezās un bija pārsteigta, ieraugot vecmāmiņu ienākam telpā.

„Sveika, vecmāmiņ,” Savanna teica. „Ko tu šeit dari?”

Vecmāmiņa apsēdās. „Tava mamma gribēja, lai es atnāku,” viņa teica. „Viņa par tevi uztraucas.”

„Es vienkārši esmu ļoti nogurusi. Ar mani taču viss ir kārtībā,” sacīja Savanna.

Vecmāmiņa maigi pasmaidīja. „Vai es tev kādreiz esmu stāstījusi par vasaru, kad mēs ar vectēvu pārcēlāmies?”

„Es domāju, ka nē,” Savanna teica.

„Es visu laiku biju bēdīga,” vecmāmiņa teica. „Es gribēju būt laimīga, bet man vienkārši nekas neinteresēja. Es jutos tik vientuļa.”

„Bet tev bija vectēvs un mana mamma.” Savanna nodūra galvu un palūkojās uz savām kurpēm. „Kāpēc gan tev būtu jājūtas vientuļai?”

„Es nevarēju saprast, kas notiek,” vecmāmiņa teica. „Es nekad agrāk neko tādu nebiju jutusi. Galu galā es devos pie ārsta.”

„Kas notika?”

Vecmāmiņa aplika roku ap viņas pleciem. „Es uzzināju, ka man ir depresija.”

„Ak, tātad tu vienkārši juties skumji?” Savanna jautāja.

„Nē, depresija ir kas vairāk par vienkāršu skumju sajūtu,” vecmāmiņa paskaidroja. „Man šķita, ka manas skumjas nepazūd. Man bija grūti paveikt visas ierastās lietas. Un man bija grūti uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem, pat ar savu ģimeni. Man patiešām vajadzēja palīdzību.”

Savanna pacēla galvu. „Kādu palīdzību?”

„Ārsts paskaidroja, kas ir noticis, un mēs kopīgi sastādījām plānu, lai palīdzētu man justies labāk,” vecmāmiņa teica. „Bet dažreiz es joprojām jutos skumji. Es daudz laika pavadīju lūgšanās. Kad jutos vientuļi, es iztēlojos, ka man blakus sēž Glābējs. Es jutos labāk, domājot par Viņu.”

Savanna paskatījās uz laukā esošo sniegu un nodrebēja. „Es arī bieži jūtos bēdīga. Es cenšos būt priecīga, bet dažreiz es vienkārši nespēju, un tad es esmu dusmīga uz sevi par to, ka tā jūtos.”

„Es zinu, mīļā.” Vecmāmiņa apskāva Savannu. „Arī es dažreiz tā jūtos. Bet tu neesi viena. Es tevi mīlu, tavi vecāki tevi mīl, un Debesu Tēvs un Jēzus Kristus tevi mīl. Viņi saprot tavas sāpes un nekad tevi nepametīs.”

Varbūt vecmāmiņai ir taisnība, Savanna nodomāja. Es neesmu viena. Smagums Savannas pakrūtē vairāk nelikās tik nospiedošs.

„Domāju, ka man vajadzētu aprunāties ar mammu,” sacīja Savanna. „Arī viņa vēlas man palīdzēt.”

„Tā ir lieliska doma!” Vecmāmiņa paņēma Savannas roku.

Savanna pasmaidīja un atspiedās uz vecmāmiņas pleca. Viņa vairs nejutās tik vientuļa.

Marinas Pesarodonas ilustrācijas