Mēs visi esam svētīti — pateicoties sieviešu ietekmei un viņu ticībai

Dārgās māsas, es priecājos, ka varu piedalīties šajā brīnišķīgajā Palīdzības biedrības pasākumā. Es augstu novērtēju visu to, kas jau ir pateikts. Man ļoti patika prezidentes Kamillas N. Džonsones, māsas Dž. Anetes Denisas un māsas Kristinas M. Jī paustie vēstījumi.

Es esmu svētīts savā dzīvē ar izcilām sievietēm, un es esmu mūžīgi pateicīgs par viņu ietekmi uz mani. Es nespēju rast vārdus, lai pienācīgi izteiktu, cik lielā mērā viņas novērtēju! Viņas ir tiekušās pēc izcilības visās dzīves jomās, taču īpaši uzsvērušas, cik svarīgi ir sajust Dieva mīlestību savā dzīvē un to novērtēt.

Mana sieva Mērija to ir ilustrējusi ar piemēru, un viņa cenšas dzīvot „ielas saulainajā pusē”.

Uzrunājot jūs, brīnišķīgās sievietes, es jūtu lielu atbildību. Es vēlos paust savu mīlestību un apbrīnu par to, kas jūs esat, un par jūsu uzticību Tam Kungam un Viņa Baznīcai šajā sarežģītajā pasaulē.

Dārgās māsas, lūdzu, nenovērtējiet par zemu to spēku un ietekmi, ar kādu jūs iespaidojat savus apkārtējos prasmīgā, mīlošā un iejūtīgā veidā. Jūs svētāt daudzus cilvēkus, cenšoties dzīvot kristīgu dzīvi.

Dažkārt, paužot patiesu vēlmi sekot Jēzum Kristum un darot labu, jums var šķist, ka, lai cik smagi jūs strādātu vai pūlētos, ar to nepietiek. Dažreiz, neskatoties uz citu domām par to, ka jūs esat tiešām labas, jūs pašas var pārņemt nepietiekamības un neefektivitātes sajūtas. Tomēr lieliskais darbs, ko jūs paveicat, laipnība, ko izrādāt, un mīlestība, ko paužat, ir neizmērojamas svētības tiem, kam ir privilēģija būt kopā ar jums, un tas ir pietiekami!

Mēs dzīvojam nemierīgos laikos. Pasaule burtiski atrodas satraukuma stāvoklī. Daudzi izaicinājumi ir garīgajā jomā. Mūs satrauc arī sociāli jautājumi, kurus mēs kā indivīdi ne vienmēr varam atrisināt. Pārliecināt cilvēkus izvēlēties taisnīgumu ir mūžsens izaicinājums. Vienmēr ir pastāvējis „pretstats visās lietās”. Atšķirība šodien ir tāda, ka „lielās un plašās ēkas” skeptiķi, šķiet, ir skaļāki, strīdīgāki un mazāk iecietīgi nekā jebkad agrāk manā dzīves laikā.

Patiesībā šāda veida problēmas ir pastāvējušas vienmēr. Gadu pirms Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas nodibināšanas pravietis Džozefs Smits tulkoja Mormona Grāmatu. Tas Kungs atklāja Džozefam un Oliveram Kauderijam to, kas tagad ir iekļauts Mācības un Derību 6. nodaļā. Tajā ir sniegti padomi sarežģītiem laikiem.

Tas Kungs viņus mierināja: „Nebīsties, mazais ganāmpulciņ, dari labu; lai zeme un elle apvienojas pret jums, jo, ja jūs esat celti uz Manas klints, tie nevar uzvarēt.” Viņš arī sniedza viņiem šādu padomu: „Griezieties pie Manis katrā domā; nešaubieties, nebaidieties. … Esiet uzticīgi, turiet Manas pavēles, un jūs iemantosit Debesu valstību. Āmen.”

Atskatoties uz šiem agrīnajiem svētajiem, mūs dziļi aizkustina grūtības, ko viņi pārcieta, un piemērs, ko viņi sniedza, atpazīstot Dieva mīlestību un kalpojot cits citam.

Kristības ir pamats vai sākumpunkts, no kura apskatīt savu dzīvi un apņemšanos dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju.

Daudziem no mums, izņemot jaunpievērstos un ļoti mazus bērnus, kristības bija pirms daudziem gadiem. Diženais pravietis Alma daiļrunīgi mums stāsta: „Un tad lūk, es saku jums, …, ja jūs esat piedzīvojuši pārmaiņu sirdī un ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?”

Alma turpina ar dziļdomīgu vēstījumu, kas ir pilnībā attiecināms uz mūsdienām. Viņš būtībā svētajiem jautā: „Ja jūs tiktu aizsaukti aizsaulē, vai jūs būtu gatavi satikt Dievu?” Pēc tam Alma uzsver četras īpašības, ar kurām cilvēks būtu nevainojams Dieva priekšā.

Pirmkārt, vai mēs esam pietiekami pazemīgi? Savā ziņā tā ir atgriešanās pie kristību prasības ― būt pazemīgam, ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu.

Otrkārt, vai mēs esam novilkuši lepnību? Runājot par lepnību, Alma sniedza padomu ― nesamīdīt Svēto zem savām kājām un neuzpūsties lepnībā, nepievērst savas sirdis pasaules niecīgajām lietām un bagātībām, pieņemot, ka mēs esam labāki par pārējiem, vajājot tos, kuri ir pazemīgi.

Treškārt, vai mēs esam novilkuši skaudību? Tiem, kuriem ir lielas svētības, taču kuri neizjūt pateicību tāpēc, ka spēj koncentrēties tikai uz to, kas ir citiem, skaudība var nodarīt vislielāko kaitējumu. Dzīve skaudībā ir pieaugusi, jo slava un bagātības ir aizstājušas ticību un ģimeni kā galveno sabiedrības vērtību.

Ceturtkārt, vai mēs izsmejam vai vajājam savu brāli vai māsu? Mūsdienu pasaulē mēs tam redzam daudzus piemērus sociālajos tīklos.

Vai ir kas tāds, ko varētu vairāk attiecināt uz mūsdienu problēmām, kā šis vēstījums par lepnību, skaudību un vajāšanām?

Daudzās pasaules valstīs tiek plaši diskutēts par laicīgajiem, ikdienas ekonomikas jautājumiem. Tomēr ir ļoti maz diskusiju par atgriešanos pie kristīgiem principiem, kas vērsti uz sagatavošanos satikt Dievu, un par mūsu garu stāvokli. Mums jāpievērš savas dzīves garīgiem jautājumiem, liekot lielāku uzsvaru uz tiem.

Pārskatot notikumus, kas ievadīja Navū tempļa iesvētīšanu, es vienmēr esmu guvis iedvesmu. Mani īpaši iespaidoja māsu ticība. Galvenā īpašība, kas caurvij šos notikumus, ir māsu ticība. Viņu ticība Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam un Atjaunošanas pravietim Džozefam Smitam bija pati ievērojamākā.

Šīs uzticīgās sievietes izrādīja ticību endaumenta un tempļa saistīšanas mūžīgajai nozīmei ar upuriem, kurus viņas bija gatavas nest. Viņas ziedoja savu laiku un tos mazos dārgumus, kas viņām bija. Atbilstoši saņemtajam uzdevumam, viņas arī izpildīja pirmo priekšrakstu Navū templī. Palīdzot svētajiem sagatavoties izceļošanai no Navū, daudzas māsas saglabāja pierakstus par to, kā visas dienas garumā bija palīdzējušas tempļa priekšrakstos, un tad lielāko nakts daļu aizvadīja, gatavojot ēst un mazgājot veļu. Tomēr viņas skaidri norādīja, ka ticība un zināšanas, kas viņām tika dāvātas templī, ļāva viņām priecāties, dodoties pretī nezināmajam un šķērsojot līdzenumus.

Vēsturiski sievietēm ir bijusi lielāka atbildība par mājām un bērniem un tādējādi arī vēlme pēc drošības un stabilitātes. Māsu ticība tam, ka viņas bija gatavas atstāt Navū un doties pretī nezināmajam, bija iedvesmojoša.

Gatavojoties doties prom, māsa Batseba Smita pierakstīja savas sajūtas, kas ir ļoti aizkustinošas. Viņa bija pieredzējusi naidīgi noskaņotus pūļus, kas apvienojās pret svētajiem Misūri štatā, un bija klāt apustuļa Deivida V. Patena nāves brīdī. Gatavojoties evakuācijai no Navū, viņa rakstīja:

„Pēdējais, ko es tajā mīļajā vietā paveicu, bija ― es sakopu istabas, izslaucīju grīdu un noliku slotu tās ierastajā vietā aiz durvīm. Tad ar emocijām pārņemto sirdi … , es maigi aizvēru durvis un stājos pretī nezināmajai nākotnei, … to darot ar ticību Dievam un ar ne mazāku pārliecību par evaņģēlija galīgo iedibināšanu rietumos un tā patiesajiem, nezūdošajiem principiem, kuru patiesumu es sajutu pārbaudījumu laikā Misūri štatā.”

Māsa Smita veica pierakstus par nabadzību, slimībām un trūkumu, ko svētie izcieta ceļā uz zemēm rietumos. 1847. gada martā nomira viņas māte, un nākamajā mēnesī piedzima viņas otrais dēls Džons. Viņas pieraksti par to ir īsi: „Viņš bija mans pēdējais bērns un nodzīvoja tikai četras stundas.”

Vēlāk viņa bija Soltleiksitijas tempļa matrone un ceturtā vispārējās Palīdzības biedrības prezidente.

Ja mums būtu jāraksturo mūsu pionieru māsu visnozīmīgākā īpašība, tā būtu viņu nelokāmā ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum.

Manuprāt, mūsdienu sievietes Baznīcā ir tikpat stipras un uzticīgas. Skaidri paraugoties uz ticību, mēs redzam, ka tā ir mīlestības un atzinības izpausme Glābējam. Pateicoties Viņa Izpirkšanas upurim, neviena vilšanās nav galīga, un gandrīz neviens pārkāpums nav nepārvarams. Ja mēs vēršam savu ticību uz Jēzu Kristu un paliekam uz derību takas, mēs varam sasniegt savus mūžīgos mērķus.

Apstākļi mūsdienu pasaulē arvien vairāk pieprasa, lai mēs padziļinātu savu individuālo pievēršanos un stiprinātu savu ticību Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, un Viņa īstenotajai Izpirkšanai. Baznīcas doktrīna un Svētie Raksti kalpo par iedvesmotu ceļvedi, kas jums palīdz veikt taisnīgas izvēles. Tā Kunga pravietis, prezidents Dalins H. Oukss, sniedz konkrētus norādījumus mūsu dienām. Tas Kungs ir gatavojis mūs ― rindiņu pēc rindiņas ― šiem grūtajiem laikiem, ar ko mēs šobrīd saskaramies.

Neatkarīgi no mūsu pārbaudījumiem, ņemot vērā garīgās vadības pārpilnību, ko mūsdienās saņemam, mēs būtu nepateicīgi, ja nenovērtētu savas svētības.

Paldies par to, kas jūs esat un ko jūs darāt! Es jums liecinu, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs un Pestītājs. Viņš dzīvo un sniedz nepieciešamo mīlestību un vadību, lai mēs varētu pie Viņa atgriezties. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.