Jēzus Kristus mācekļi mūža garumā

Es esmu ļoti pateicīgs, ka varu būt kopā ar jums. Es vēlos pateikties Gaijai (Stratērnai) par sirsnīgo sākuma lūgšanu, māsai Elenai Amatandželo, kura vienmēr tik skaisti spēlē klavieres, un brālim Kevinam Oviatam par palīdzību ar mūziku un šo brīnišķīgo kori. Es pateicos jums visiem par piedalīšanos.

Es dzirdēju, ka tiek pieminēti tulki un ka šī konference tiek tulkota vairākās valodās, tāpēc es nevaru atturēties, neizstāstot kādu smieklīgu stāstu, ko jūs varat izlaist atkārtotajās pārraidēs, jo to ir grūti iztulkot. Pirms daudziem gadiem es biju Tempē, Arizonā, un šo konferenci, staba konferenci, spāņu valodā tulkoja tulks, kurš, šķiet, atradās citā telpā, izmantojot austiņas. Taču viņš man uz paaugstinājuma atstāja zīmīti. Kad es piecēlos, es ieraudzīju, ka tajā rakstīts: „Lūdzu, runājiet lēni. Jūs tiekat tulkots.” [Smiekli] Tas neizdevās. Tāpēc šovakar jums manī ir jāieklausās.

Ļaujiet man pateikties Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma vārdā — patiesībā visas Baznīcas vārdā — par to, ka strādājat ar mūsu audzēkņiem visā pasaulē. Jūs esat pirmajās rindās, ieliekot un aizstāvot šīs Baznīcas — Dieva valstības uz Zemes — pamatus. Paldies par jūsu ziedošanos. Es esmu ļoti pārliecināts, ka jūsu centieni rada nozīmīgas pozitīvas pārmaiņas.

Baznīcas vadība ir uzsvērusi to, cik svarīgi ir veidot Jēzus Kristus mācekļus, kas tādi paliek uz mūžu. Un mēs to uzsveram, piemēram, apmācot misiju vadītājus un mūsu jauniešu vietējos vadītājus visā Baznīcā. Mēs to uzsveram tēmās, par kurām lūdzam Augstākajiem pilnvarotajiem runāt, ceļojot no vienas vietas uz otru, tāpat arī Augstākajām amatpersonām.

Protams, arī Baznīcas izglītībā mums ir svarīgi veidot Glābēja mācekļus, kas tādi vēlētos palikt visu mūžu. BIS materiālā „Reliģiskās izglītības stiprināšana” mēs mācāmies:

„Reliģiskās izglītības mērķis ir tā mācīt atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju no Svētajiem Rakstiem un mūsdienu praviešiem, lai tas palīdzētu mūsu audzēkņiem:

1. Stiprināt ticību un liecību par Debesu Tēvu un Viņa „dižo ieceri” …;

2. Kļūt par Jēzus Kristu mācekļiem mūža garumā, noslēdzot un ievērojot derības, … [un]

3. Stiprināt viņu spēju atrast atbildes, atrisināt šaubas, atbildēt ar ticību un dot pamatu cerībai, kas ir viņos, lai arī ar kādiem izaicinājumiem viņiem nāktos saskarties.”¹

Tāpat arī Reliģisko semināru un institūtu mērķī tiek pausts: „Mūsu mērķis ir palīdzēt jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem pilnīgāk pievērsties Jēzum Kristum un Viņa atjaunotajam evaņģēlijam, sagatavoties tempļa svētībām, kā arī sagatavot sevi, savu ģimeni un citus mūžīgajai dzīvei kopā ar Debesu Tēvu.”

Mācekļa dzīve mūža garumā ir būtisks Kristus mācības aspekts. Kristus mācība pauž to, kā mēs nākam pie Kristus un saņemam Viņa Izpirkšanas žēlastības dāvanu. Mēs izmantojam savu rīcības brīvību, lai ticētu Viņam, nožēlotu grēkus, tiktu kristīti un saņemtu Svēto Garu. Bet, lai Kristus Izpirkšana mūsos darbotos pilnīgi un mūs pārveidotu, ir nepieciešams, lai mēs turpinātu iet šo derības ceļu — māceklības ceļu — līdz mūsu mirstīgās dzīves beigām. Nefijs teica: „Un es dzirdēju Tēva balsi, sakot: Jā, Mana Mīļotā vārdi ir patiesi un uzticami. Tas, kas pastāvēs līdz galam, tas taps izglābts. Un tagad, mani mīļotie brāļi, ar šo es zinu, ka, ja cilvēks nepastāvēs līdz galam, sekojot dzīvā Dieva Dēla paraugam, viņš nevarēs tapt izglābts.”²

Prezidents Nelsons ir mācījis: „Patiesie Jēzus Kristus mācekļi ir ar mieru izcelties, izteikties un būt atšķirīgi no pasaulīgajiem cilvēkiem. Viņi nododas tam visam ar bezbailību un drosmi.”³ Kā šāda māceklība ir panākama? Ko tas mums, reliģijas pasniedzējiem, nozīmē? Un kā mēs varam efektīvāk mācīt, lai mūsu jaunieši un jaunie pieaugušie kļūtu par Jēzus Kristus mācekļiem uz mūžu?

Šovakar es sākšu ar pārdomām par to, kā personīgās brīvās gribas īstenošana stiprina pievēršanos un noved pie māceklības mūža garumā. Tālāk es aicināšu mūs apdomāt, kā šīm idejām vajadzētu ietekmēt to, kā mēs kā reliģijas pasniedzēji mācām, vēršot uzmanību uz to, kā pats Glābējs mācīja savus mācekļus. Noslēgumā es pastāstīšu, kā, sniedzot audzēkņiem lielākas iespējas uzņemties atbildību par savu mācīšanos, viņi varēs atsaukties arī prezidenta Nelsona aicinājumam — uzņemties atbildību par savām liecībām.

Pirmkārt, rīcības brīvības loma māceklībā. Viena no vissvarīgākajām dāvanām, ko Dievs deva Saviem bērniem, ir rīcības brīvība. Šī vara, privilēģija un atbildība — rīkoties pašiem — ir būtiska, lai īstenotu savu, Dieva bērnu, potenciālu. Tai ir galvenā loma mūsu pilnveidei māceklības ceļā. Dievs, kā jūs zināt, nevis iecerēja visu darīt mūsu vietā, bet gan nodrošināja struktūru, kas mums ļauj pašiem izdarīt izvēli un augt individuāli. Rīcības brīvība bija mūsu kā garu progresa atslēga pagātnē, un tā ir atslēga tam, par ko mēs varam kļūt saskaņā ar Dieva laimes ieceri tagad un mūžībā.

Pretinieks to zina un tāpēc cenšas graut mūsu rīcības brīvību. Mozus grāmatā ir rakstīts:

„Tādēļ, tāpēc ka Sātans sacēlās pret Mani un mēģināja iznīcināt cilvēka rīcības brīvību, ko Es, … Tas Kungs, biju tam devis, un arī lai Es dotu viņam Savu paša spēku; ar Mana Vienpiedzimušā spēku Es liku, lai viņš tiktu nogāzts;

un viņš kļuva par Sātanu, jā, patiesi velnu, visu melu tēvu, lai pieviltu un padarītu aklus cilvēkus, un vestu tos gūstā pēc savas gribas, visus tos, kas neklausīs Manai balsij.”⁴

Karu debesīs lielā mērā var uzskatīt par cīņu par to, lai saglabātu cilvēka rīcības brīvību. Un šī cīņa turpinās arī šajā laicīgajā dzīvē. Sātans uzbrūk rīcības brīvībai vismaz divos veidos. No vienas puses, viņš iedvesmo uz politiskām idejām un kustībām, kas mazina personīgo atbildību vai izmanto piespiešanu un uzspiešanu. Piemēram, Tas Kungs apgalvo, ka galvenais iemesls, kādēļ Viņš ir licis izveidot un uzturēt Amerikas Savienoto Valstu konstitūciju, ir „visas miesas tiesībām un aizsardzībai … Lai katrs cilvēks varētu rīkoties … mācībā un principos, atbilstoši tikumiskajai rīcības brīvībai, ko [Viņš] tam [ir] devis, lai katrs cilvēks varētu būt atbildīgs par saviem paša grēkiem tiesas dienā.”⁵ Pēc tam Viņš min īpaši kliedzošu piemēru, kā tiek pārkāpta rīcības brīvība, paziņojot: „Tādēļ tas nav pareizi, ka kāds cilvēks būtu kāda cita jūgā.”⁶ Lucifera plāns vienmēr ir bijis paverdzināt vienā vai otrā veidā.

Otram pretinieka uzbrukuma mērķim, kas ir vērsts pret rīcības brīvību, ir īpaša nozīme attiecībā uz mums kā skolotājiem. Kā norādīts tikko citētajā rakstvietā, sātans, „visu melu tēvs”, rīkojas, lai „pieviltu un padarītu aklus cilvēkus”.⁷ Rīcības brīvība kļūst bezjēdzīga, ja mēs nezinām, kas ir un kas nav patiesība, un tādējādi nevaram izdarīt apzinātas, saprātīgas izvēles. Pretlīdzeklis maldiem ir patiesība. Kā Glābējs paziņoja: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”⁸ Es domāju, ka Viņš domā, ka mēs būsim brīvi ne tikai no grēku un kļūdu gūsta, bet arī brīvi, lai mēs varētu pielietot mūsu rīcības brīvību ar izpratni — esot brīvi un spējīgi izdarīt gudras izvēles. Un šeit mēs kā Dieva vārda skolotāji varam būt noderīgi. Sātanam var būt vara tikai tiktāl, ciktāl cilvēks „neklausa [Tā Kunga] balsij”. Dievs sūtīja Savu Dēlu būt par „ceļ[u], patiesīb[u] un dzīvīb[u]”.⁹ Viņš mums dod praviešus, lai viņi mūs mācītu un vestu pie patiesības. Viņš ir devis Svētā Gara dāvanu, lai apstiprinātu šo patiesību, un mūsu uzdevums ir palīdzēt audzēkņiem uzklausīt un izvēlēties pieņemt patiesību.

Taču reliģiskās izglītības kontekstā ir nepieciešams spert vēl soli tālāk, nekā tikai dalīties evaņģēlija patiesajos principos. Ir svarīgi mācīt tā, lai tas aicinātu audzēkņus pielietot savu rīcības brīvību mācību procesā. Mēs vēlamies viņiem palīdzēt kļūt par aktīviem šī procesa dalībniekiem un uzņemties atbildību par savu mācīšanos. Mudinot audzēkņus uzņemties personisku atbildību par mācīšanos, tiek veicināta noturīgas ticības un paliekošas liecības veidošanās. Tādējādi viņi var kļūt par aktīviem Jēzus Kristus mācekļiem uz mūžu. Par to es pastāstīšu vēlāk, bet ļaujiet man vēl ko pateikt par derībām.

Iespēja izvēlēties pašiem ir viens no iemesliem, kāpēc prezidents Nelsons tik ļoti lielu uzmanību ir vērsis uz derībām. Kad mēs izvēlamies noslēgt un ievērot derības, mēs izdarām unikālu, personīgu izvēli — sekot mūsu Glābējam. Prezidents Nelsons paskaidroja:

„Šīs dzīves laikā mēs varam izvēlēties, kuras valstības likumiem mēs vēlamies paklausīt — celestiālās, terestriālās vai telestiālās — un tādējādi arī to, kurā godības valstībā dzīvosim mūžīgi. Katra taisnīga izvēle, ko jūs izdarāt šeit, jums jau tagad sniegs milzīgas dividendes. Taču taisnīgas izvēles laicīgajā dzīvē nesīs neiedomājamas dividendes mūžībā. Ja jūs izvēlaties noslēgt derības ar Dievu un esat tām uzticīgi, jums ir apsolījums, ka „godība tiks pievienota pār [jūsu] galvām mūžīgi mūžos”.”¹⁰

Atbildības uzņemšanās par savu izvēli padziļina personīgo pārliecību. Ja mēs nerīkosimies paši, mēs nevilšus atklāsim, ka mūsu ticībai trūkst dziļuma, kas ir nepieciešams, lai tiktu galā ar dzīves jautājumiem un izaicinājumiem un lai mēs būtu Jēzus Kristus mācekļi visa mūža garumā. Tā Kunga vārdiem sakot:

„Jo tie, kas ir gudri un ir pieņēmuši patiesību, un ņēmuši Svēto Garu par savu ceļvedi, un nav tikuši pievilti — patiesi Es saku jums, tie netiks nocirsti un iemesti ugunī, bet izturēs to dienu.”¹¹

Šī būtiskākā loma, kāda rīcības brīvībai ir mūsu personīgajā attīstībā, ietekmē to, kā mēs kā reliģijas pasniedzēji mācām. Mēs lūdzam misiju vadītājus to atcerēties, dodot saviem misionāriem iespēju vadīt un virzīt misijas darbu. Mēs lūdzam jauniešu vadītājus dot viņiem iespēju „nest [vadīšanas] jūgu” kopā ar pieaugušajiem mentoriem. Un mēs lūdzam jūs, mūsu reliģijas pasniedzējus, mācīt tā, lai tas aicinātu audzēkņus personīgi iesaistīties un uzņemties atbildību par mācīšanos. Katrā no šīm situācijām patiesa izaugsme visefektīvāk ir gūstama tad, ja jauniešiem tiek dotas iespējas rīkoties, nevis tikai tikt uzrunātiem.

Es ar prieku atceros laiku, kad biju agrā rīta semināra skolotājs. Es no pieredzes varu teikt, ka tas ir aicinājums, pēc kā noteikti vajadzētu tīkot. Divos no šiem gadiem, kad biju semināra skolotājs, es studēju jurisprudenci. Vēloties saviem audzēkņiem sniegt pieredzi attiecībā uz to, ko nozīmē — drosmīgi dzīvot saskaņā ar ticību —, es palūdzu vienu no saviem kursabiedriem, kurš nebija Baznīcas loceklis, bet bija ticīgs cilvēks, kādu rītu uzrunāt manu klasi. Manam draugam Ričardam bija nopietnas redzes problēmas, kuru dēļ bija nepieciešama periodiska, sāpīga ārstēšana, tostarp, ja jūs to varat iztēloties, medicīnisku procedūru ietvaros acs āboli bija jāizņem no acs dobuma. Juridiskajā skolā bija daudz jālasa, bet viņš neredzēja tik labi, lai lasītu. Tāpēc viņš noalgoja vairākus bakalaura līmeņa studentus, lai tie katru dienu ārpus stundām viņam lasītu priekšā. Neraugoties uz šīm nopietnajām problēmām, viņš bija labsirdīgs un iemīļots savu kursabiedru vidū. Viņa piemērs mūs visus iedvesmoja.

Ričards pastāstīja savu stāstu manā semināra nodarbībā, tostarp par savu ticību Dievam un to, kā viņš juta, ka Dievs atbild uz viņa lūgšanām. Un audzēkņiem bija iespēja viņu redzēt un dzirdēt savu acu priekšā un uzdot viņam jautājumus. Tas viņiem atvēra acis uz ticības reālo spēku un to, ko tā var sniegt viņu dzīvē. Tajā pašā laikā šī pieredze tēlaini atvēra Ričardam acis uz manu dārgo semināra studentu labestību. (Viņu pārsteidza tas, ka viņš nodarbībā pulksten 6.00 no rīta redzēja pusaudžus.)

Tagad padomājiet par to, kā mācīja Glābējs. Jēzus taču neteica Saviem mācekļiem, kas viņiem ir jādara, un arī nedarīja visu viņu vietā. Viņš mācīja viņus tā, ka tas lika viņiem domāt, piedalīties, pārrunāt un pielietot Viņa mācības. Tāpēc, kad Glābējs vairs nebija kopā ar Saviem mācekļiem klātienē, viņi bija labāk sagatavoti saņemt Svēto Garu un ļauties Tā vadībai, lai darbotos paši.¹² Grāmatā Mācīšana pēc Glābēja parauga ir rakstīts: „Tas noteikti bija iedvesmojoši — redzēt, kā Glābējs staigā pa ūdeni. Bet ar to Pēterim nepietika. Viņš vēlējās [un viņam vajadzēja] darīt to, ko darīja Glābējs, būt tur, kur bija Viņš, un pašam to piedzīvot.”¹³ Protams, tas nozīmēja arī to, ka Pēteris kļūdījās, taču Glābējs vairākkārt deva viņam — un dod katram no mums — iespēju rīkoties un tikt stiprinātam savās pūlēs un arī kļūdās.¹⁴

Lai Saviem mācekļiem radītu šāda veida mācību pieredzi, Glābējs atrada veidus, kā palīdzēt viņiem uzņemties atbildību par savu mācīšanos. Apdomājiet šos trīs veidus, kādos Glābējs iesaistīja Savus mācekļus: Viņš (1) izmantoja līdzības, (2) uzdeva iedvesmotus jautājumus un (3) izteica personīgus aicinājumus.

Līdzību izmantošana. Komentārs par katru no šiem punktiem. Pirmkārt, līdzības. Padomājiet, kā Kristus izmantoja līdzības. Tā vietā, lai uzreiz nāktu klajā ar skaidrojumu vai tiešu paziņojumu, Glābējs bieži vien aicināja Savus sekotājus meklēt Viņa mācības dziļāko nozīmi. Tas prasīja pūliņus no viņu puses. Studējot līdzību par sējēju, es domāju par to, kā ir stiprinājusies mana izpratne par paklausību.¹⁵ Studējot līdzību par pazudušo dēlu, es vairāk esmu izpratis piedošanu.¹⁶ Mana vēlme — sajust un izrādīt žēlsirdību visiem — ir pletusies plašumā, lasot līdzību par labo samarieti.¹⁷

Tāpat es esmu kļuvis par labāku mācekli un vadītāju, jo esmu gremdējies pārdomās par pārvaldību, kas ir aprakstīta līdzībā par talentiem.¹⁸ Viena no lietām, ko es sapratu, apdomājot šo līdzību, bija tā, ka pirmie divi kalpi — gan tas, kurš bija saņēmis piecus talentus, gan tas, kurš bija saņēmis divus talentus, un tos vairojis — saņēma vienādu uzslavu un atlīdzību, lai gan viņu talentu skaits bija atšķirīgs. Jūs atceraties, ka pirmais, kuram bija pieci talenti, dubultoja savu talentu skaitu līdz desmit, bet otrs, kurš sāka ar diviem, atdeva četrus. Taču abi no sava kunga saņēma vienādu atbildi: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.”¹⁹ Es to saprotu tā, ka mums visiem nav jāsasniedz vienādi panākumi un jāattīstās pēc vienāda laika grafika, lai saņemtu Tā Kunga svētību un galu galā mūžīgās dzīves dāvanu. Mums vienkārši ir centīgi jāliek lietā savas dāvanas, spējas un iespējas. Es ticu, ka arī kalps ar vienu talentu — ja viņš būtu strādājis un kalpojis, lai iegūtu otru, nevis to noslēpis — būtu saņēmis tādu pašu atlīdzību, kāda tika dota viņa abiem brāļiem. Es vadītājiem un citiem mācu, ka tad, ja viņi vienkārši darīs to, ko spēj, Tas Kungs vairos un atalgos viņu pūles, un noteiktā laikā viņi saņems Viņa svētību pilnību.

Iedvesmotu jautājumu uzdošana. Kas attiecas uz iedvesmotu jautājumu uzdošanu, Glābējs mācīja arī tādā veidā. Piemēram, kad Viņš Saviem mācekļiem jautāja: „Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Viņš skaidri zināja atbildi — daudz skaidrāk un dziļāk nekā Viņa mācekļi —, bet Viņš Pēterim deva iespēju padomāt un pēc tam atbildēt uz šo jautājumu pašam. Es ticu, ka Pētera atskārsme spēcināja viņa paša liecību, kad viņš paziņoja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”²⁰ Pēc Savas augšāmcelšanās Glābējs Pēterim trīs reizes uzdeva jautājumu: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Katru reizi Pēteris atbildēja: „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Šoreiz, uzdodot šo jautājumu, Glābējs varēja mācīt Pēteri, katru reizi sakot: „Gani Manas avis.”²¹

Aicinājumu izteikšana. Visbeidzot, aicinājumu izteikšana. Bija arī reizes, kad Glābējs atbildēja uz uzdoto jautājumu, taču tā, ka tas kalpoja par aicinājumu. Runājot ar Saviem mācekļiem Rietumu puslodē, Glābējs jautāja: „Kādiem vīriem jums jābūt?” Tad Viņš pats atbildēja: „Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.”²² Padomāsim arī par citiem svarīgiem Glābēja aicinājumiem. Piemēram, apdomājiet Viņa aicinājumu — „Nāciet, sekojiet Man!”. Dažreiz Viņa aicinājumi tika izteikti kopā ar apsolījumiem — un tie joprojām tiek izteikti kopā ar apsolījumiem. Piemēram, Mācībā un Derībās Tas Kungs mūs aicina: „Tuvojieties Man, un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani, un jūs atradīsit Mani; lūdziet, un jūs saņemsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.”²³ Visos Savos aicinājumos Glābējs dod Saviem mācekļiem iespēju rīkoties, domāt un uzņemties atbildību par savu mācīšanos un izaugsmi.

Šī gada sākumā elders Klārks Gilberts aicināja mūsu semināru un institūtu pasniedzējus apzināti meklēt veidus, kā sniegt audzēkņiem iespēju rīkoties un uzņemties atbildību par savu mācīšanos. Viņš to ņēma tieši no grāmatas Mācīšana pēc Glābēja parauga sadaļas „Aiciniet centīgi mācīties”.²⁴ Manuprāt, ir zīmīgi, ka šīs sadaļas nosaukumā galvenā uzmanība ir vērsta uz to, lai [audzēkņi] mācītos, nevis tiktu mācīti. Man tas ir atgādinājums, ka prasmīgākie skolotāji aicina audzēkņus uzņemties atbildību par savu mācīšanos. Ja mēs mācām, liekot tikai klausīties, un neliekam audzēkņiem aktīvi iesaistīties, mēs viņiem varam likt noprast, ka mācīšanu vērtējam augstāk par viņu mācīšanos.

Grāmatā Mācīšana pēc Glābēja parauga mums tiek atgādināts, ka, aicinot audzēkņus centīgi mācīties, mums ir jāpalīdz viņiem kļūt par sava mācību procesa dalībniekiem. Ir vairāki veidi, kā mēs to varam panākt, bet ļaujiet man uzsvērt vismaz trīs no šī mācību materiāla.

• Pirmkārt, mēs varam radīt mācīšanās pieredzi, kurā mēs „aicinām audzēkņus sagatavoties mācīties”. Tas ir panākams, uzdodot lasīšanas mājasdarbus, mācību jautājumus un izsakot personīgus aicinājumus.

• Otrkārt, mums vajadzētu „mudināt audzēkņus dalīties patiesajās mācībās, ko viņi apgūst”. Ir ļoti daudz veidu, kā to izdarīt, un katrs no jums var atrast personīgu pieeju, kas derēs gan jums, gan jūsu audzēkņiem. Kad es mācījos jurisprudenci, es bieži mācījos pēc tā sauktās Sokrāta metodes, kad skolotāji palīdzēja studentiem izpētīt juridisku lietu, aicinot klasi tajā iesaistīties un uzdot virkni pārdomātu un izstrādātu jautājumu. Mums bija jānāk uz nodarbību gataviem skaidri paust savas atziņas, kā arī uzklausīt citus. Esmu redzējis, kā institūta skolotāji sniedz audzēkņiem iespēju dalīties tajā, ko viņi mācās, noturot labi strukturētas klases diskusijas, un tam ir nepieciešami labi sagatavoti pasniedzēji, kuri iesaista labi sagatavotus audzēkņus izzināšanas procesā un dialogos. Es zinu, ka jūsu nodarbībās tā notiek vienmēr. Visi audzēkņi ir labi sagatavoti. Visi skolotāji ir labi sagatavoti. Taču šis ir aicinājums.

• Un, treškārt, mums vajadzētu „aicināt audzēkņus dzīvot saskaņā ar apgūto”.²⁵ Mums vienmēr vajadzētu meklēt veidus, kā aicināt audzēkņus pielietot apgūto savā dzīvē. To var panākt, izsakot personīgus aicinājumus, aicinot gremdēties pārdomās un īstenojot virkni citu pasākumu, lai palīdzētu audzēkņiem mainīties un kļūt par ko vairāk Kristū.

Šiem centieniem — sagatavoties un dalīties, un pielietot — ir vajadzīgas pārdomas, un dažkārt tie var prasīt vairāk darba no pasniedzēja puses. Jo īpaši tas attiecas uz jūsu centieniem palīdzēt audzēkņiem dalīties un mācīt citam citu. Tas gan nenozīmē, ka mums mērķtiecīgi nebūtu jāatvēl brīži, kuros mēs runājam tieši un vienpusēji, īpaši tad, kad uzsveram kādu svarīgu vēstījumu vai pamatprincipu. Šī vakara sanāksme ir viens no piemēriem, kā sniegt pamatvēstījumu. Taču pēc šī vēstījuma mums visiem ir pastāvīgi jāsniedz iespēja iesaistīties mācību procesā, daloties ar to, ko esam iemācījušies, un piemērojot iegūto pieredzi savā mācību darbā.

Es ceru, ka jūs esat apzināti gatavojušies šim vakaram, studējot mācību jautājumus un lasāmvielu, par ko jūs tikāt informēti iepriekš. Rīt un turpmākajās nedēļās mēs aicināsim jūs apspriest ar kolēģiem un vienaudžiem to, ko esat iemācījušies par mācīšanu pēc Glābēja parauga. Mēs jūs arī lūgsim apzināt jomas, kurās jūs varat uzlabot savu pasniegšanas veidu, pamatojoties uz šīvakara vēstījumu un citiem mācību materiāliem, ar ko dalīsimies rīt.

Ļaujiet man šeit apstāties un pastāstīt par vēl vienu mācību līdzekli, ko ir vērts izpētīt, lai gan tas ir rakstīts citai auditorijai. Es atsaucos uz misionāru rokasgrāmatas Sludini Manu evaņģēliju 10. nodaļu. Šīs nodaļas virsraksts ir „Māci tā, lai stiprinātu ticību Jēzum Kristum”. Misionāru darbs, protams, ir galvenais veids, kā palīdzēt cilvēkiem iesaistīties un mainīt savu dzīvi, izmantojot savu tikumisko rīcības brīvību. Mērķis ir pievēršanās caur Svētā Gara ietekmi un Kristus žēlastību, kas ved uz māceklību mūža garumā. Tieši to mēs, protams, darām arī Baznīcas izglītības sistēmā. Un tāpēc es saku, ka jūs varētu gūt papildu ieskatu arī no šī avota, kā arī no materiāla Mācīšana pēc Glābēja parauga. Abas rokasgrāmatas, protams, ievērojami pārklājas, taču, izlasot ko tādu, kur kāds princips vai ideja ir izteikta mazliet citādāk, dažkārt var pavērt jaunu skatījumu vai sniegt dziļāku izpratni. Daži no jautājumiem, kas ir aplūkoti grāmatas Sludini Manu evaņģēliju 10. nodaļā, ir „Kā es varu mācīt ar Garu?”, „Kā man būtu jāmāca no Svētajiem Rakstiem?”, „Kā man vajadzētu dalīties savā liecībā, kad es mācu?”, „Kā man plānot un pielāgot savas stundas, lai tās atbilstu cilvēku vajadzībām?” un „Kā uzdot labākus jautājumus un vairāk ieklausīties?”. Es vēlos, lai jūs zinātu, ka man par šo reklāmu netiek maksāts.

Visbeidzot, par to, kā palīdzēt audzēkņiem uzņemties atbildību par savām liecībām. Aicinājums centīgi mācīties ir pamats Jēzus Kristus mācekļu pilnveidei mūža garumā, jo tas palīdz audzēkņiem uzņemties atbildību par savu mācīšanos, kā mēs jau norādījām. Viens no veidiem, kā prezidents Nelsons ir mudinājis mūs uzņemties atbildību par mūsu personīgo izaugsmi, ir viņa aicinājums jauniešiem uzņemties atbildību par savām liecībām. Savā pasaules mēroga svētbrīdī jaunajiem pieaugušajiem 2022. gadā prezidents Nelsons teica:

„Es lūdzos, lai jūs paši uzņemtos atbildību par savu liecību. Strādājiet, lai to iegūtu. Uzņemieties atbildību par to. Gādājiet par to. Lolojiet to, lai tā kļūtu stiprāka. Barojiet to ar patiesību. Nepiesārņojiet to ar maldīgām neticīgu cilvēku filozofijām, brīnoties, kāpēc jūsu liecība vājinās. Ieviesiet dienišķas, sirsnīgas, pazemīgas lūgšanas paradumu. Spēciniet sevi ar sendienu un mūsdienu praviešu vārdiem. Lūdziet, lai Tas Kungs māca jums, kā vēl labāk Viņu uzklausīt. Pavadiet vairāk laika templī un veicot ģimenes vēstures darbu. Ja jūs izvirzīsiet savu liecību par savu augstāko prioritāti, jūs savā dzīvē redzēsiet brīnumus.”²⁶

Prezidents Nelsons atkārtoja šo aicinājumu visai Baznīcai 2022. gada oktobra vispārējās konferences uzrunā „Uzvarēt pasauli un rast atelpu”.²⁷

Kad prezidents Nelsons uzrunāja jaunos pieaugušos, viņš uzdeva vairākus jautājumus: „Vai jūs vēlaties sajust mieru attiecībā uz bažām, kas jūs pašlaik nomāc? Vai jūs vēlaties vēl labāk iepazīt Jēzu Kristu? Vai jūs vēlaties uzzināt, kā Viņa dievišķais spēks var izdziedināt jūsu brūces un ievainojumus? Vai jūs vēlaties piedzīvot saldo, nomierinošo Jēzus Kristus Izpirkšanas spēku darbojamies jūsu dzīvē? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, būs jāpieliek pūles — daudz pūļu.”²⁸ Viņš apstiprina audzēkņu bažas, sakot: „Ja jums ir jautājumi (un es ceru, ka jums tādi ir), meklējiet atbildes ar dedzīgu vēlmi ticēt. Mācieties par evaņģēliju visu, ko varat, un noteikti vērsieties pēc norādījumiem pie patiesības pilniem avotiem.”

Lūk, ko man nozīmē aicināt uzcītīgi mācīties, un, lūk, kas mums būs jādara, lai aicinātu mūsu audzēkņus uzņemties atbildību par savām liecībām. Šī atbildība par mācīšanos ir jāatbalsta, veidojot mūsu mācību struktūru, lai audzēkņiem būtu iespēja padziļināti un apņēmīgi iesaistīties, kas ir nepieciešams, lai pilnveidotu patiesu māceklību. Vēlreiz apdomājiet pravietisko aicinājumu: „Strādājiet, lai to iegūtu. Uzņemieties atbildību par to. Gādājiet par to. Lolojiet to, lai tā kļūtu stiprāka.” Vai mūsu nodarbībās audzēkņi tiek aicināti uz šāda veida individuālu iesaistīšanos, lai tiktu veicināta viņu liecības un māceklības nostiprināšanās? Kādos veidos mēs varam sasniegt vai uzlabot savus centienus — aicināt uz centīgu mācīšanos?

Šovakar es sāku ar pārskatu par reliģiskās izglītības mērķiem Baznīcā, tostarp par nepieciešamību palīdzēt mūsu audzēkņiem:

1. „Stiprināt ticību un liecību par Debesu Tēvu un Viņa „dižo ieceri” …;

2. Kļūt par Jēzus Kristu mācekļiem mūža garumā, noslēdzot un ievērojot derības, … [un]

3. Stiprināt viņu spēju atrast atbildes, atrisināt šaubas, atbildēt ar ticību un dot pamatu cerībai, kas ir viņos, lai arī ar kādiem izaicinājumiem viņiem nāktos saskarties.”²⁹

Kad mēs palīdzam audzēkņiem īstenot savu rīcības brīvību, viņu pievēršanās padziļinās un ved uz māceklību visa mūža garumā. Pagājušā gada oktobrī prezidents Nelsons paziņoja: „Tagad ir pienācis laiks mums par savu augstāko prioritāti noteikt māceklību.”³⁰ Viņš piebilda: „Jums nav ne par agru, ne par vēlu kļūt par uzticīgu Jēzus Kristus mācekli.”³¹ Būsim uzcītīgi jau tagad, kamēr nav par vēlu. Tagad ir pienācis laiks, kā viņš teica. Mani arvien vairāk aizkustina mana brāļa Pāvila brīdinājums, viņa brīdinājuma lūgums Efesas vecajiem:

„Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.

Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.

No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.”³²

Audzēkņi, kuru „sargi” mēs, Pāvila vārdiem sakot, esam, ir bezgalīgi dārgi, jo tie ir izpirkti ar paša Glābēja asinīm. Mūsu uzdevums ir sniegt viņiem ticības pilnu piemēru, viņus lolot un stiprināt [cīņai] pret „plēsīgiem vilkiem”, ar ko viņi var sastapties ārpus Baznīcas un pat Baznīcā — kā saka Pāvils, no mūsu „pašu vidus” —, kuri runās nepatiesību un centīsies viņus padarīt par saviem, nevis Skolotāja mācekļiem. Mums ir jāpalīdz viņiem mācīties patiesību, gudri pielietot rīcības brīvību un, pats galvenais, sajust dziļo un nezūdošo Tēva un Dēla mīlestību.

Es liecinu par mūsu mīlošo un mīļoto Debesu Tēvu un Viņa Izpirkšanas ieceri. Es liecinu, ka Viņa Vienpiedzimušais Dēls Jēzus, augšāmceltais Pestītājs, kurš sēž pie Tēva labās rokas un ir apliecinājis Savas žēlastības tiesības attiecībā uz cilvēku bērniem, patiešām dzīvo.³³ Līdz ar Mormonu es apliecinu, ka esmu Jēzus Kristus māceklis³⁴ un centīšos būt Kristus māceklis, cik vien ilgi dzīvošu. Kaut katrs no mums tiktu stiprināts savā māceklībā un mūsu centienos palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem kļūt par dievbijīgiem Jēzus Kristus mācekļiem mūža garumā.

Lai Dievs jūs svētī! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.