Māceklība mūža garumā ir mūsu mērķis
Labas evaņģēlija mācīšanas ietekme
Reliģijas pasniedzēju konferences svētbrīdis 2025. gada 12. jūnijā
Es esmu no Tenesī, t. s. „sprādzes daļas Bībeles jostā” (ASV kristietības reģions), un, kad mācījos vidusskolā, es līdzdarbojos Kristīgajā sportistu biedrībā (Fellowship of Christian Athletes). Tagad, skatoties uz mani, jūs to nenojaušat, bet tolaik es biju kārtīgs sportists un diezgan labā formā. Pirms dažiem gadiem mana māte atsūtīja manai sievai fotogrāfiju no vidusskolas laikiem… kad man bija mati uz galvas un nedaudz muskuļu. Kopā ar attēlu bija arī mierinošs vēstījums, ko māte sūtīja manai sievai un kurā bija teikts: „Tas ir tas, kas tevi sagaida augšāmcelšanās laikā.”
Kristīgo sportistu biedrība bija un ir organizācija ar lielu misiju. Tā bija dažādu konfesiju sportistu kopiena, kurus vienoja ticība Kristum. Vidusskolas trešā gada beigās mani ievēlēja par nodaļas prezidentu nākamajam, ceturtajam, gadam.
Manu vārdu kā jauna nodaļas prezidenta vārdu kopā ar piederību baznīcai iesniedza štata galvenajai pārvaldei. Pēc brīža mūsu fakultātes sponsoram pienāca ziņa, ka ir jāiesniedz jauns vārds. Mūsu sponsors man pastāstīja, ka viņam ticis paziņots, ka es nevaru kļūt par prezidentu, jo viņi neatzīst Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļus par kristiešiem. Mana ticība nekad nebija tikusi pakļauta šādam pārbaudījumam.
Tika izvēlēts jauns prezidents, bet pēc dažiem mēnešiem es saņēmu ziņu, ka daži Baznīcas pārstāvji ir runājuši ar Kristīgo sportistu biedrību un šis jautājums ir atrisināts. Es turpināju aktīvi darboties biedrībā, jo tajā bija patiešām labi cilvēki.
Katra mācību gada beigās katras vidusskolas nodaļa balso par gada labāko sportistu, un mana pēdējā gada beigās vienaudži ievēlēja mani par „Kristīgo sportistu biedrības gada sportistu”. Godīgi sakot, es jutu, ka tā bija taisnīga atmaksa. Gadu iepriekš mani pat neatzina par kristieti, un tagad es saņēmu viņu balvu.
Manu vārdu kā vidusskolas gada sportistu kopā ar informāciju par piederību Baznīcai iesniedza štata galvenajai pārvaldei. Taču atkal mūsu fakultātes sponsoram pienāca ziņa, ka ir jāiesniedz jauns vārds. Acīmredzot šis jautājums nebija atrisināts.
Mūsu sponsors, kurš bija mans futbola un cīkstēšanās treneris, man teica, ka viņš ir pieprasījis, lai kāds no viņu štata pārvaldes ierodas pie manis mūsu vidusskolā, lai paskaidrotu lēmumu, kuru viņš neatbalsta.
Pie manis ieradās ļoti jauks, labticīgs vīrietis. Mēs tikāmies mana trenera klasē vienā no viņa brīvajām stundām. Vīrietis paskaidroja, ka viņš vēlas, lai es saprastu, kāpēc mūsu Baznīcas locekļi netiek uzskatīti par kristiešiem.
Viņš izvilka no somas papīra lapu. Uz tās bija desmit mūsu doktrīnas punkti, kas, pēc viņa domām, neatbilda viņu kristietības definīcijai. Jums šie punkti būtu pazīstami: mūsu uzskati, ka Dievība ir atsevišķas būtnes, ka bez Bībeles ir vēl citi Svētie Raksti utt.
Viņš dalījās šajos punktos, un viņš bija ļoti laipns — es pat teiktu, ka kristīgs. Viņš bija labs cilvēks, tikai maldināts. Viņš atvēra savu somu, ielika tajā papīra lapu un sirsnīgi pajautāja, vai man ir kādi jautājumi.
Es teicu: „Jā, man ir. Vai tā ir Bībele, ko es redzēju jūsu somā?”
Viņš atbildēja: „Jā.”
Es pajautāju: „Vai mēs varam aplūkot dažas rakstvietas?”
Tagad man jums jāpasaka, ka man bija ļoti labi semināra skolotāji. Un mēs bijām patiešām labi pantu „mednieki”. Tajos laikos mums katru gadu bija četrdesmit prasmīgi pārzināmās rakstvietas, un katru piektdienu mūsu semināra klasē mums bija virtuļi, un mēs sacentāmies Svēto Rakstu pārzināšanā, un es sacentos vairāk, nekā man vajadzētu. Es ne tikai sarkanā krāsā atzīmēju iegaumējamos pantus, bet biju arī uzķēris, ka tad, man kauns atzīt, ja saburzīju lappuses ar iegaumējamajiem pantiem, tos bija vieglāk uzšķirt. Un tad, pirms staba Svēto Rakstu turnīra, es lappuses apkaisīju ar bērnu pūderi. Ja es pietiekami pietuvojos saviem Svētajiem Rakstiem un vienkārši noklikšķināju pirkstus, mani Svētie Raksti atvērās tieši pie iegaumējamā panta.
Kungs bija pietiekami laipns, lai dalītos ar mani savā Bībelē, kurā nebija atzīmēti iegaumējamie panti. Mēs pārlasījām Mateja evaņģēlija 3. nodaļu, Apustuļu darbu 7. nodaļu, 1. Laiku grāmatas 29. nodaļu un citas rakstvietas. Viņš patiesi laipni ieklausījās. Lēmums netika mainīts, bet es gan mainījos.
Pārskatot šos pantus, es kaut kādā veidā sajutu to patiesumu dziļāk nekā iepriekš. Reizēm liecība nāk pēc pārbaudījuma.1 Mana liecība, mana pievēršanās neveidojās šīs pieredzes dēļ; atsevišķi notikumi reti veicina paliekošu ticību. Taču tā bija viena no daudzām pieredzēm, kas dāvāja liecību, kura laika gaitā ir augusi.
Esmu ļoti pateicīgs saviem agrā rīta semināra skolotājiem, kuri palīdzēja man ielikt pamatus. Lai arī viņi vēlējās, lai mūsu bīskapija uzvarētu staba Svēto Rakstu turnīrā, viņiem daudz vairāk rūpēja tas, kā palīdzēt mums kļūt par Kristus mācekļiem mūža garumā. Viņi izmainīja manu dzīvi. Es ceru, ka savos klusajos pārdomu brīžos par savu mācīšanu jūs apzināsieties, cik nozīmīga ir jūsu ietekme uz to cilvēku dzīvi, kurus jūs mācāt.
Šī jaunā paaudze ir apbrīnojama. Pēdējā vispārējā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons teica: „Jaunā paaudze kļūst par nelokāmiem Jēzus Kristus sekotājiem.”2 Citā reizē viņš viņiem sacīja: „Jums ir spējas būt gudrākiem un viedākiem un ietekmēt pasauli vairāk, nekā to spēja izdarīt jebkura iepriekšējā paaudze!” 3 Lai sasniegtu šīs spējas, viņiem cita starpā ir vajadzīgi labi evaņģēlija skolotāji.
Viņi ir pilni ticības, bet „ticība nāk no sludināšanas un sludināšana — no Kristus pavēles”.4 „Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” 5 Viņi saprot evaņģēliju kā neviena cita paaudze pirms viņiem, bet kā gan viņi var „saprast …, ko [viņi] lasa, … ja vien kāds [skolotājs] viņus nepamāca”?6
Vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: „Dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt.”7 Tā jūs atrodaties starp apustuļiem, praviešiem un brīnumiem, un jums ir būtiska loma šī brīža varenībā un Kunga darba paātrināšanā.8
Mērķis ir māceklība mūža garumā
Elders D. Tods Kristofersons vakar vakarā gan iesāka, gan noslēdza savu uzrunu, aplūkojot Baznīcas reliģiskās izglītības mērķus. Mani pārsteidza viņa atkārtotais uzsvars uz palīdzību studentiem kļūt par Jēzus Kristus mācekļiem mūža garumā. Šķita, ka viņš vēlas mums atgādināt, ko mēs ceram sasniegt ar savu mācīšanu.
Vien sešus mēnešus pēc kalpošanas aicinājuma pieņemšanas Divpadsmit apustuļu kvorumā toreizējais elders Rasels M. Nelsons svētdienas svētbrīdī uzstājās šajā universitātes pilsētiņā. Viņa uzruna bija iedvesmojoša un pārdomu pilna, taču es vēlos izcelt tieši viņa runas nosaukumu. Viņš to iesāka šādi: „Es esmu nosaucis savu uzrunu „Sākt ar mērķi prātā”. Pēc tam viņš paskaidroja: „Domāju, ka daļēji tas izriet no manas ķirurģiskās pieredzes. Nevienu plānveida griezumu neveic, neplānojot to sašūt. Tomēr tas pats princips kopumā ir piemērojams visās jomās. Vieglatlētikas zvaigznes nesāk skrējienu, nezinot, kur atrodas finiša taisne.”9
Paturēt prātā mērķi — zināt, kur ir finiša līnija, un saprast galīgo mērķi — ir vienmēr svarīgi, bet īpaši svarīgi tas ir evaņģēlija mācīšanā. Ja mēs aizvien koncentrējamies uz šo dievišķo mērķi, ir daudz lielāka iespēja, ka mēs to sasniegsim.
Prezidents Tomass S. Monsons uzsvēra: „Evaņģēlija mācīšanas mērķis … nav „ieliet” informāciju klases audzēkņu prātos. … Mērķis ir iedvesmot indivīdu domāt, just un pēc tam kaut ko darīt, īstenojot evaņģēlija principus.”10
Vispārējā rokasgrāmatā teikts: „Mēs mācām evaņģēliju, lai palīdzētu cilvēkiem stiprināt viņu ticību Debesu Tēvam un Jēzum Kristum. Mēs cenšamies palīdzēt cilvēkiem kļūt līdzīgiem Glābējam, saņemt Viņa spēku savā dzīvē un galu galā iegūt mūžīgo dzīvību.”11
Jūs jau tagad to darāt ievērojamā veidā. Mēs redzam jūsu ietekmi jaunās paaudzes dzīvē. Arvien vairāk jauniešu piedalās semināros un institūtos, arvien vairāk dodas misijās, arvien vairāk kalpo templī, arvien vairāk kļūst par Jēzus Kristus mācekļiem mūža garumā.
Mans aicinājums šodien ir vienkāršs: turpiniet mērķtiecīgi mācīt, par mērķi izvirzot māceklību mūža garumā. Skatieties caur šo prizmu uz visu, ko darāt. Periodiski pārskatiet, ko jūs mācāt, kā jūs mācāt un pat to, ko jūs pārbaudāt. Pārskatiet ne tikai to, ko jūs palīdzat viņiem zināt, bet arī to, ko jūs iedvesmojat viņus darīt un par kādiem kļūt. Māciet ar nolūku — palīdzēt viņiem kļūt par „jaunām radībām”12 Kristū.
Daži jautājumi, kas jāapsver: „Kā tas, ko es mācu un kā es mācu, ietekmē to, kā mani audzēkņi jutīsies, atbildot uz jautājumiem, kas tiks uzdoti tempļa rekomendācijas intervijā? Vai mana mācīšana vairo ticību Debesu Tēvam, Jēzum Kristum un Svētajam Garam? Vai tā stiprina liecības par Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanu un dzīvajiem praviešiem un apustuļiem? Vai tā stiprina audzēkņu apņēmību ievērot baušļus un katru dienu nožēlot grēkus?”
Aiciniet uzcītīgi mācīties
Ja mūsu mērķis ir māceklība mūža garumā, mums, kā elders Kristofersons aicināja, ir „jādomā par to, kā mācīja Glābējs”. Ir svarīgi, kā mēs mācām.
Jūs, iespējams, atceraties prezidenta Boida K. Pekera mācības par to, „kā mācīt”, zonas konferencēs, kad viņš bija misijas prezidents. Māsa Pekere bija izcepusi trīsstāvīgu torti, kas bija skaisti dekorēta ar krāsainiem glazūras slāņiem. Virspusē viņa uzrakstīja vārdu: „Evaņģēlijs”.
Kad misionāri bija sapulcējušies, kūka tika svinīgi ienesta. Prezidents Pekers norādīja, ka kūka simbolizē evaņģēliju. Tad viņš jautāja: „Kurš vēlētos to nogaršot?”
Nav grūti atrast misionāru, kurš vēlas kūku. Priekšā tika izsaukts kāds nezinošs brīvprātīgais. Tad prezidents Pekers pacēla roku, iebāza to kūkas virspusē un izrāva lielu gabalu. Viņš saspieda savu dūri tā, ka glazūra iztecēja cauri viņa pirkstiem. Tad viņš uzmeta kūkas gabalu pārsteigtajam elderam, izšļakstot glazūru uz viņa uzvalka priekšdaļas.
Pēc nelielas pauzes viņš vērsās pie pārējiem misionāriem un pajautāja, vai vēl kāds vēlas kūku. Viņš sacīja: „Nez, kāpēc nav gribētāju.”
Tad viņš paņēma kristāla trauku, sudraba dakšiņu, linu salveti un skaistu sudraba servēšanas nazi. Viņš pagrieza kūku. Tad viņš ar lielu cieņu uzmanīgi nogrieza gabaliņu no otras puses, uzmanīgi uzlika to uz kristāla trauka un jautāja: „Vai kāds vēlas gabaliņu kūkas?”
Prezidents Pekers paskaidroja: „Mācība bija acīmredzama. Abos gadījumos tā bija viena un tā pati kūka, viena un tā pati garša, viens un tas pats ēdiens. Pasniegšanas veids vai nu padarīja to pievilcīgu, pat vilinošu, vai arī nepievilcīgu, pat pretīgu.” Viņš atgādināja misionāriem, ka kūka simbolizē evaņģēliju, un jautāja, kā viņi to pasniedz.13
Tas, kā mēs kalpojam evaņģēlijam, var būtiski mainīt visu, novēršoties no informācijas „ieliešanas” mūsu audzēkņu prātos un pievēršoties viņu iedvesmošanai kļūt par centīgiem audzēkņiem, kas maina savu sirdi, uzskatus, rīcību un pat savu iedabu, lai kļūtu par Jēzus Kristus mācekļiem uz visu mūžu.14
Lai mācītu tā, kā mācīja Glābējs, mēs mīlam tos, kurus mācām, mācām ar Garu un mācām evaņģēlija mācību.15 To darām mēs, skolotāji.
Bet kā ir ar audzēkņiem? Kāda ir viņu loma? Viņu loma ir cītīgi mācīties, uzņemties atbildību par mācīšanos, rīkoties un pielietot evaņģēlija principus savā ikdienas dzīvē.
Elders Kristofersons vakar vakarā lūdza mūs aicināt uz centīgu mācīšanos. Viņš mums mācīja, kā Glābējs bija aicinājis uzcītīgi mācīties. Viņš teica: „Viņš mācīja tā, ka tas lika [Viņa mācekļiem] domāt, piedalīties, diskutēt un pielietot Viņa mācības.” Darīsim arī mēs to pašu.
Noslēgums
Nobeigumā vēlos pateikties jums par to, ko jūs darāt to cilvēku labā, kurus mācāt, un par to, ko jūs darāt Dieva valstības labā. Mūsu mācīšanas mērķis ir veidot Jēzus Kristus mācekļus mūža garumā. Kaut jūs tiktu vadīti, „kalpojot evaņģēlijam”, un darītu to tā, lai tas aicinātu uz centīgu mācīšanos.
Es liecinu par Skolotāju, Jēzu Kristu, mūsu Aizstāvi, mūsu „ticības iesācēju un piepildītāju”16 un „nākamo labumu augsto priesteri”.17
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.