Spēks ir viņos

Kādu brīnišķīgu vēstījumu mums sniedza brālis Vebs! Un šis ir tik aizraujošs laiks semināru un institūtu programmās! Mums ir jaunā mācību programma „Gatavošanās dzīvei”. Notiek jauninājumu ieviešana institūtā. Studentu skaits semināros pieaug; tas pieaug arī institūtos. Un, manuprāt, viss, ko mēs darām, palīdz veidot un padarīt mūsu nodarbības un audzēkņu pieredzi nozīmīgu. Taču es piekrītu brālim Vebam — derības dod mums papildu spēku. Un, kad jaunieši un jaunie pieaugušie stājas derībās, tās noslēdz un atjauno, tad mūsu darbs tiek apveltīts ar spēku, kas pastiprina visu, ko mēs darām.

Šodien es vēlētos nedaudz parunāt par to, kā mūsu nodarbībās mācīties padziļināti. Kā Augstākais pilnvarotais — es periodiski dodos tā saucamajās misijas vizītēs, kur mēs atskatāmies uz kādas misijas izaugsmi, vērojam misijas vadītājus un izvērtējam misionāru kultūru un noskaņu.

Kādā no šādām vizītēm es guvu zīmīgu pieredzi, vērojot misijas vadītāju padomi; tā sastāvēja no misionāriem, kuri pildīja vadošus norīkojumus visā misijā. Visi šie gados jaunie vadītāji bija uzticīgi, taču viņiem sagādāja grūtības pieņemt lēmumu — vai ļaut dažiem mazāk pieredzējušiem misionāriem pildīt pienākumus, ko misijas prezidents bija uzticējis visai misijai. Viens no misionāriem pauda īpašas bažas par to, ka citiem misionāriem vienkārši nevar uzticēt tik svarīgus uzdevumus. Viņš šaubījās, vai citi misionāri ir pietiekami spējīgi, lai paveiktu šādus uzdevumus, un vai viņiem ir pietiekams garīgais briedums, ko veiksmīgi pielietot. Dažiem šķita, ka mazāk pieredzējušo misionāru iesaistīšana prasīs pārāk lielu piepūli, un viņi prātoja, vai nebūtu jēgpilnāk šos pienākumus uzņemties šai pašai vadītāju grupai.

Man nācās pasmaidīt, uzlūkojot šos gados jaunos misionārus, kuriem, domājot par Baznīcas pieredzi plašākā skatījumā, tā nemaz nebija daudz lielāka par viņu līdzgaitniekiem, kas raisīja viņos tik lielas bažas. Pēc tam es palūdzu šai vadītāju grupai padomāt par iespējām, ko Debesu Tēvs sniedz visiem saviem bērniem, lai viņi varētu rīkoties un pilnveidoties, un saņemt pienākumus evaņģēlijā. Es atzinu, ka no viņu skatpunkta, iespējams, bija vērojama būtiska atšķirība starp viņu pieredzi un spējām un pārējiem šajā misijā. Pēc tam es viņiem lūdzu padomāt, kā tas varētu izskatīties no Dieva skatpunkta, kad Viņš noraugās lejup uz visiem mums.

Plaisa starp misijas vadītājiem un pārējiem šajā misijā var izskatīties nemanāma, ja salīdzina, no kāda stāvokļa uz mums visiem lejup noraugās Dievs. Un tomēr Viņš nemitīgi deleģē svarīgus pienākumus un iesaista tik daudzus no mums, lai kalpotu par bīskapiem, Palīdzības biedrības prezidentēm, elderu kvoruma prezidentiem un, jā, zonu vadītājiem un māsu apmācīšanas vadītājām.

Mācībā un Derībās mēs lasām: „Patiesi, Es saku, cilvēkiem ir dedzīgi jānododas labai lietai un daudz kas jādara pašiem pēc savas brīvas gribas, un jāīsteno daudz taisnīguma; jo viņos ir spēks, ar ko viņi rīkojas paši. Un, ciktāl cilvēki dara labu, viņi savu algu nezaudēs nekādā ziņā.”

Šodien es vēlētos runāt par uzticību, kas skolotājiem ir nepieciešama, ļaujot saviem audzēkņiem pielietot rīcības brīvību, lai viņi padziļināti mācītos un vairotu personīgo pievēršanos. Lielāko daļu savu ideju es smelšos no nodaļas ar nosaukumu „Aiciniet centīgi mācīties” grāmatā Mācīšana pēc Glābēja parauga.

Etera grāmatas 3. nodaļā Jareda brālis lūdz Tam Kungam: „Pieskaries šiem akmeņiem, ak Kungs, ar Savu pirkstu, un sagatavo tos, lai tie spīdētu tumsā; … lai mums būtu gaisma, kamēr mēs šķērsosim jūru.” Jau ilgu laiku esmu uztvēris šo stāstu un vārdu apmaiņu kā Jareda brāļa iniciatīvu un rīcību, kas tāda arī bija. Bet tikai nesen es atskārtu, kāda loma bija Tam Kungam, sākumā aicinot Jareda brāli uzņemties atbildību. Pirms šis Mormona Grāmatas pravietis atrada potenciālos akmeņus, kas varētu izstarot gaismu, Tas Kungs aicināja viņu uzņemties atbildību ne tikai par baržu būvēšana, bet arī par iespējamo risinājumu un šī risinājuma atrašanu, lai baržās varētu būt gaisma.

Pirms Jareda brālis sniedza iespējamo risinājumu, Tas Kungs viņam uzdeva šādu jautājumu: „Ko jūs gribat, lai Es jums sagatavoju, lai jums būtu gaisma, kad jūs tiksit aprīti jūras dziļumos?” Te tas bija, manā priekšā. Es nekad iepriekš nebiju to atpazinis. Bet pirms Jareda brāļa rīcības, ko mēs tik ļoti apbrīnojam, viņš tika aicināts rīkoties, uzņemties atbildību par risinājumu. Jā, Jareda brālis tik tiešām izrādīja iniciatīvu, taču visprasmīgākais Skolotājs vairoja tās iespējamību un varbūtību, aicinot viņu domāt, rīkoties un rast risinājumu.

Grāmatā Mācīšana pēc Glābēja parauga mēs lasām: „Tas noteikti bija bijību iedvesošs skats — redzēt, kā Glābējs staigā pa ūdens virsmu. Taču Pēterim ar to vien nepietika. Viņš vēlējās darīt to, ko darīja Glābējs, būt tur, kur bija Viņš, un gūt tādu pašu pieredzi arī personīgi.” Citiem vārdiem sakot, Glābējs aicināja Savus apustuļus centīgi mācīties, gluži kā Viņš aicina visus mūs.

Šodien es runāšu par trim veidiem, kā mēs varam aicināt uz centīgu mācīšanos, kā tas aprakstīts grāmatā Mācīšana pēc Glābēja parauga. Pirmkārt, aiciniet audzēkņus sagatavoties mācīties. Otrkārt, mudiniet audzēkņus dalīties patiesajās mācībās, ko viņi apgūst. Un, treškārt, aiciniet audzēkņus dzīvot saskaņā ar apgūto.

Apspriežot katru no šiem centīgās mācīšanās aspektiem, es ceru, ka mēs varēsim piemērot šos divus principus: pirmkārt, es ceru, ka mēs varam saredzēt savus audzēkņus tā, kā viņus redz Dievs, atpazīstot spēku, kas viņiem piemīt, un to, ka no Dieva skatpunkta mēs visi esam spējīgi mācīties, kad mums tiek dotas vienlīdzīgas iespējas rīkoties un izmantot savu rīcības brīvību. Otrkārt, es ceru, ka jūs apdomāsiet, kā jūs varat veicināt centīgu mācīšanos, pilnveidojoties jomās, kur tas ir nepieciešams. Un es lūdzu, kaut Svētais Gars palīdzētu izgaismot šīs iespējas jūsu mācīšanas procesā.

Rokasgrāmatā Sludini Manu evaņģēliju mēs lasām: „Mācīties no laba skolotāja ir svarīgi, taču tikpat svarīgi ir gūt jēgpilnu mācību pieredzi, pašiem individuāli studējot Svētos Rakstus.” Viens no veidiem, kā aicināt mūsu audzēkņus sagatavoties mācīties, ir aicināt viņus studēt Svētos Rakstus. Mums būtu jāpalīdz mūsu audzēkņiem būt mazāk atkarīgiem no klases, mācoties veidot tiešas un personiskas attiecības ar To Kungu caur Svētajiem Rakstiem. Papildus mūsu vispārīgajam aicinājumam — apmeklēt semināru vai institūtu — mēs aicinām ikvienu mūsu studentu lasīt Svētos Rakstus un citus pravietiskos vēstījumus. Visefektīvāk to ir īstenot pirms audzēkņu diskusijas, jo sagatavošanās veicina padziļinātu mācīšanos un sekmē klātienes vai tiešsaistes pārrunas.

Pastāv tik daudz veidu, kā palīdzēt audzēkņiem sagatavoties mācīties. Viens no veidiem, kā es to daru, — katras stundas noslēgumā atgādinot, kas ir jāizlasa uz nākamo nodarbību. Klasē es bieži uzrakstu lasīšanas uzdevumu tāfeles augšējā labajā stūrī un atsaucos uz to nodarbības noslēgumā. Protams, tiešsaistes vidē to var izdarīt programmatiski, izstrādājot pašu kursu. Vēl viens veids, kā aicināt audzēkņus studēt Svētos Rakstus pirms nodarbības, — jau iepriekš nosūtot viņiem e-pastu vai ziņu ar atgādinājumu. Jūs varat arī nostiprināt turpmākās Svēto Rakstu studijas, novērtējot studentu veikto sagatavošanos, aicinot kādu dalīties tajā, ko viņi ir uzzinājuši no Svēto Rakstu lasīšanas, vai ar jautājumu, uz kuru viņi cer saņemt atbildi, ierodoties uz nodarbību.

Papildus Svēto Rakstu studijām ir arī citi veidi, kā aicināt audzēkņus sagatavoties mācīties. Esmu novērojis, kā veiksmīgi skolotāji izsūta saviem audzēkņiem pārdomu jautājumus pirms diskusijas klasē. Vēl viens veiksmīgs sagatavošanās veids ir izlases kārtā audzēkņus aicināt iepriekš sagatavot mācīt kādu no nodarbības aspektiem vai padalīties kādā pieredzē, kas varētu palīdzēt pārējiem audzēkņiem mācīties padziļināti. Šajā gadījumā skolotājam ir jāpieliek lielākas pūles un jāgūst lielākas zināšanas par savu audzēkņu vajadzībām un pieredzēm, taču tas ļoti lielā mērā ietekmē padziļinātas mācīšanās pieredzi visai klasei.

Es vienmēr varu pateikt, kad skolotāji ir aicinājuši audzēkņus sagatavoties nodarbībai jau iepriekš, jo šie aicinājumi vainagojas ar audzēkņu pūlēm; pārrunas ir daudz dziļākas, jēgpilnākas un tajās bagātīgi izpaužas Gars. Lūdzu, padomājiet, kā jūs varētu aicināt audzēkņus sagatavoties pirms diskusijas vai klases nodarbības.

Tātad, padziļināta mācīšanās ir kas vairāk par pasīvu klausīšanos. Mūsu audzēkņiem ir nepieciešams uzcītīgi ieklausīties un iesaistīties mācību procesā. Ļaut audzēkņiem dalīties apgūtajā ar citiem ir viens no veidiem, kā to panākt. Ja jūs zināt, ka no jums sagaidīs, lai jūs dalītos tajā, ko jums māca, tad jūs sagatavosieties citādāk. Šīs gaidas arī palīdz jums klausīties citādāk un būt aktīvākiem klausoties. Protams, jau pats apgūtā izklāsts padziļina šīs atziņas un precizē to, ko skolēns mācās un piedzīvo.

Mācībā un Derībās mums tiek pamācīts: „Nozīmējiet savā starpā skolotāju, un lai visi nav runātāji vienlaicīgi; bet lai viens runā noteiktā laikā un lai visi klausās viņa vārdos, [un], kad visi būs runājuši, visi varētu būt iedvesmoti par visu un lai katram cilvēkam varētu būt vienādas privilēģijas.”

Protams, ka norīkotajam pasniedzējam parasti ir lielāka pieredze, un, visdrīzāk, viņš ir padziļināti studējis mācību materiālu, salīdzinot ar lielāko daļu pārējo audzēkņu. Bet vai jūs atceraties pieredzi, kurā dalījos sava vēstījuma sākumā — par misionāriem, kuri citiem neuzticēja atbildību par viņu pašu pilnveidi? Kad skolotājs ieņem dominējošu lomu mācību pieredzē, viņam var šķist, ka viņš ir veiksmīgs skolotājs, jo viņa vēstījums šķiet pārliecinošs un sasaucas ar viņa paša sajūtām. Taču, neiesaistot audzēkņus, viņš, visdrīzāk, nezina, kā tieši viņa mācītais ietekmē viņu mācīšanos. Turklāt, izmantojot tikai vienu mācību avotu, citiem audzēkņiem bieži vien netiek dotas tādas pašas padziļinātas iespējas dalīties tajā, ko viņi mācās.

Pastāv daudz veidu, kā ļaut audzēkņiem dalīties apgūtajā. Viens no vienkāršākajiem veidiem ir atvēlēt laiku pārdomām. To var īstenot, izmantojot mācību dienasgrāmatu vai pat pārdomas raisošu uzdevumu diskusijas laikā. To arī var panākt, izstāstot kādu līdzību, dzīves situāciju vai personīgu pielietojumu un tad ļaujot audzēkņiem gremdēties pārdomās un pierakstīt savus novērojumus, pirms viņi dalās ar pārējiem.

Vēl viens veids, kā mēs varam panākt, lai visiem tiktu dota vienlīdzīga mācīšanās pieredze, ir vadīt pārrunas, uzdodot jautājumus, kas rosina audzēkņus domāt un dalīties savos ieskatos. Es mēdzu teikt, ja man būtu vien trīs saistoši jautājumi, es varētu mācīt nodarbību veselu stundu. Gatavojoties mācīt, es vispirms izveidoju jautājumus, pamatojoties uz nodarbības tēmu un mācību mērķiem. Es izlemju, kuras rakstvietas, praviešu izteikumi vai personīgā pieredze var vislabāk norādīt uz šiem mācību mērķiem, pēc tam es pierakstu un pārrakstu dučiem dažādu jautājumu versiju, kas, manuprāt, palīdzētu audzēkņiem atklāt šo mācību mērķu patiesās mācības. Daži no maniem pierakstītajiem jautājumiem ir saistošāki par citiem, taču citi efektīvi padziļina jautājumus attiecībā uz manu galveno tēmu.

Pastāv veidi, kā jūs varat padarīt savus jautājumus un diskusiju vidi daudz efektīvāku. Ja diskusijā dominē viens vai divi audzēkņi, tas ne ar ko neatšķiras no tā, ja pasniedzējs dominē mācību procesā. Kad es vairākiem audzēkņiem uzdodu jautājumu, es bieži atvēlu laiku pārdomām, pirms sāku uzklausīt audzēkņu atbildes. Skolotājam, kurš bieži vien vēlas tūlītēju atbildi, tas var šķist neērti, taču, ļaujot audzēkņiem uz brīdi apstāties, tiek panāktas vismaz divas lietas. Pirmkārt, tas sniedz audzēkņiem laiku pārdomām. Otrkārt, tas sniedz skolotājam papildu laiku, lai izvērstu diskusiju, kurā izteiksies lielāks audzēkņu skaits. Atcerieties, jums nav jāizsauc tas audzēknis, kurš pirmais paceļ roku. Esmu arī atklājis: ja iepriekš darāt zināmu audzēkņiem, ko jūs varētu nodarbībā vaicāt, tas viņiem palīdz sagatavoties un var būt īpaši noderīgi tiem audzēkņiem, kuri ir kautrīgi vai kuriem šķiet, ka viņu komentāri netiek novērtēti. Paturiet prātā arī to, ka līdz ar aicinājumu līdzdarboties ir nepieciešams nodrošināt, lai mācību vide visos aspektos būtu droša. Papildinot audzēkņa komentāru vai pat vēlāk nosūtot viņam zīmīti, jūs varat stiprināt audzēkņu līdzdalību un palīdzēt viņiem sajust, ka viņu piedalīšanās ir augsti novērtēta.

Visbeidzot, pat labākajās grupu diskusijās ierobežotā laika dēļ varētu būt neiespējami iesaistīties visiem vai pat vairākumam audzēkņu. Bieži vien es uzdodu vienu no saviem galvenajiem jautājumiem un palūdzu audzēkņiem padalīties atbildēs pāros vai mazās grupās, šādi nodrošinot, ka visai klasei ir bijusi vismaz viena iespēja dalīties patiesajās mācībās, kuras viņi apgūst kopā ar citiem. Kad mēs iedrošinām audzēkņus dalīties patiesajās mācībās, ko viņi apgūst, mēs aicinām viņus uzņemties atbildību par savu mācīšanos.

Nefijs māca, ka rīcības brīvības spēks ir rodams tajā, ka tas ļauj mums rīkoties pašiem, nevis lai ar mums rīkotos. Vai apstākļi mūsu klases nodarbībās ļauj audzēkņiem rīkoties un uzņemties atbildību par savu mācīšanos, vai arī tur valda pasīva vide, kur uz audzēkņiem vienkārši iedarbojas, kamēr viņi klusām klausās? Ja kāds šonedēļ apmeklētu jūsu klases nodarbību, vai viņi redzētu, kā audzēkņiem tiek dota iespēja piedalīties mācību procesā? Ir grūti panākt centīgu mācīšanos, ja mēs neļaujam audzēkņiem dalīties viņu pašu ieskatos, iedvesmā un patiesajās mācībās, ko viņi ir dzirdējuši. Lūdzu, iedrošiniet audzēkņus dalīties patiesajās mācībās un iekļaujiet to savās klases nodarbībās.

Elders Deivids A. Bednārs ir mācījis: „Aicinājumam rīkoties ir liela nozīme, jo ticība Glābējam ir rīcības un spēka princips. Mana kā Tā Kunga kalpa loma nav tikai izplatīt informāciju. Ja cilvēki grib vairot ticību Jēzum Kristum, tad viņiem ir nepieciešams rīkoties saskaņā ar Glābēja mācībām.”

Reliģiskās izglītības mērķis Baznīcas izglītības sistēmā ir šāds: „Mācīt atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju tādā veidā, kas palīdz katram audzēknim kļūt par Jēzus Kristus mācekli visa mūža garumā, kurš noslēdz un ievēro derības, kurš mīl Dievu un pārējos un kurš spēj, vēlas un ir apņēmies sapulcināt Israēlu abās priekškara pusēs.” Šāda māceklība nebūs iespējama, ja vien mēs savā mācīšanā neiekļausim aicinājumus — kļūt par kaut ko vairāk un dzīvot saskaņā ar apgūto.

Tālāk sniegtie citāti ir no grāmatas Mācīšana pēc Glābēja parauga: „Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā”, „Mīliet savus ienaidniekus”, „Lūdziet, tad jums taps dots”, „Ieeita pa šaurajiem vārtiem” (Mateja 5:16, 44; 7:7, 13). Daži no spilgtākajiem un neaizmirstamākajiem aicinājumiem visā Glābēja kalpošanā laikā uz Zemes tika izteikti, kad Viņš mācīja Savus mācekļus kalna nogāzē, no kuras pavērās skats uz Galilejas jūru. Glābēja mērķis bija mainīt cilvēku dzīvi, ko skaidri parāda Viņa noslēdzošais aicinājums: „Ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints” (Mateja 7:24; uzsvērums pievienots). Lūdzu, aiciniet savus audzēkņus dzīvot saskaņā ar to, ko viņi mācās.

Gatavojot šo vēstījumu, es palūdzu katru no jums sagatavoties, studējot nodaļu „Aiciniet centīgi mācīties” no grāmatas Mācīšana pēc Glābēja parauga. Tā kā mēs visi neesam kopā klātienē, un daži no jums, iespējams, skatās šo pārraidi vienatnē, attiecībā uz tālāk minētajiem jautājumiem es mudinu jūs dalīties savās atziņās jūsu apmācības grupās klātienes vai tiešsaistes sanāksmēs, kuras mēs lūgsim apmācības grupu vadītājus jums nodrošināt. Šie jautājumi ir šādi:

• Kāpēc evaņģēlija mācīšanās ir daudz veiksmīgāka, kad tā ietver personīgo rīcību, sagatavošanos, dalīšanos un atsaukšanos uz personīgiem aicinājumiem?

• Kādi Svēto Rakstu vai praviešu izteikumi apliecina jūsu novērojumus attiecībā uz iepriekšējo jautājumu?

• Un kā šie izteikumi sasaucas ar jums personīgi?

Nobeigumā, lūdzu, apdomājiet katru no šiem principiem, ko mēs apskatījām, un to, kā tie var aicināt audzēkņus centīgi mācīties: pirmkārt, aiciniet audzēkņus sagatavoties; otrkārt, mudiniet audzēkņus dalīties patiesajās mācībās, ko viņi apgūst; un, treškārt, aiciniet audzēkņus dzīvot saskaņā ar apgūto.

Noslēgumā es aicinu jūs apdomāt, kā jūs varētu stiprināt savas mācīšanas prasmes katrā no šīm trim jomām:

• Kā es varu konsekventāk un veiksmīgāk aicināt audzēkņus sagatavoties pirms viņu mācību pieredzes klasē?

• Kā es varu iedrošināt savus audzēkņus dalīties apgūtajā un aktīvi līdzdarboties manā klasē?

• Visbeidzot, kādi uzaicinājumi stiprinās manus audzēkņus un palīdzēs viņiem dzīvot saskaņā ar apgūto?

Brāļi un māsas, mēs jūs tik ļoti mīlam, un mums ir iespēja sekot Glābēja paraugam — aicināt centīgi mācīties. Lūdzu, uzticieties saviem audzēkņiem. Tas ir vienīgais veids, kā viņi kļūs tādi, kādi viņi ir nepieciešami Tam Kungam. Mēs neizplatām informāciju, nedz arī vienkārši iedvesmojam audzēkņus ar savu aizraujošo personību un saistošām nodarbībām. Mēs gatavojam audzēkņus, lai viņi varētu garīgi izdzīvot arvien grūtākā laikā. Garīgā izdzīvošana būs atkarīga no spējas atpazīt Svētā Gara vadību.

Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis: „Turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un Tā pastāvīgās un mierinošās ietekmes.”

Kad mēs mācām savus audzēkņus centīgi mācīties, aktīvi līdzdarbojoties, mēs viņiem arī mācām, kā tiekties pēc Svētā Gara vadības un to saņemt. Tieši šīs prasmes viņus svētīs vēl ilgi pēc tam, kad viņi būs atstājuši mūsu klases nodarbības. Cenšoties aicināt audzēkņus centīgi mācīties, es apsolu, ka jūs redzēsiet, kā viņu dzīvē notiek brīnumi. Viņos ir spēks, par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.