„Ziemassvētkos būšu mājās”

Pirms daudziem gadiem ― tiešām, pirms daudziem gadiem ― es biju jauns tēvs, kurš vēlējās palīdzēt savai mīļajai sievai sagatavoties mūsu pirmdzimtā, dēla, piedzimšanai. Es ļoti nervozēju, pat līdz neprātam. Pata reiz teica, ka tad, kad beidzot parādījās dzemdību pazīmes, es satvēru spilvenu, uz kura biju gulējis, un devos uz durvīm, atstājot viņu aiz muguras bez jebkādām krekla vai bikšu pazīmēm, pret ko man vajadzēja iemainīt savu pidžamu.

Iespējams, tā bija viņas magnētiskā personība, kas neļāva man nokļūt līdz durvīm. Kas zina? Varbūt viņas mīlošā drošība sagādāja šim mazulim siltu un ērtu vietu viņa mazajās mājiņās vēl vairākas stundas?

Jebkurā gadījumā Ziemassvētki ir tā viena diena gadā, kad mēs visvairāk vēlētos būt mājās. Viena no populārākajām Ziemassvētku dziesmām šajā gadalaikā ir „Ziemassvētkos būšu mājās”. Un, ja mēs nevaram tur būt, mums saveļas neliels kamols kaklā, pat ja esam pieauguši un jau sen aizmirsuši bērnības rotaļlietas un rotājumus.

Taču šobrīd pasaulē kalpo gandrīz 85 000 misionāru, kas parasti nav tuvu mājām.

Lielākā daļa studentu, kas studē tālu no mājām, plāno atgriezties Ziemassvētkos, bet ne visi to darīs, jo, iespējams, nevarēs atļauties ceļojumu.

Visā pasaulē notiek tik daudz traģisku karu, ka ir grūti novērtēt, cik daudz karavīru šajos Ziemassvētkos būs prom no mājām. Bet tas būs mērāms simtos tūkstošu.

Jēzus, Marija un Jāzeps zināja, kā ir būt vieniem šajā īpašajā naktī; divus tūkstošus gadu vēlāk mēs joprojām dziedam: „Viņa patvērums bija kūts, un Viņa šūpulis bija silīte; kopā ar nabagiem, pazemīgajiem un vienkāršajiem uz Zemes dzīvoja mūsu svētais Glābējs.”

Tikai dažus īsus gadus vēlāk šis mazulis atkal palika bez sabiedrības, paziņojot, ka Viņš „min[a] vīna spaidu viens pats, … un neviens nebija ar [Viņu]”, Savu ciešanu dziļumos baidoties, ka Viņu ir pilnībā pametis pat Viņa Tēvs Debesīs, taču izpratne par to nāca vēlāk, pārvēršot Ziemassvētku nakti par prieka un apsolījumu nakti, eņģeļu, zvaigžņu un pestīšanas nakti, ― nakti, lai būtu kopā ar mīļajiem, ja vien iespējams.

Šajos Ziemassvētkos es gribētu jūs aicināt, lai jūs uz īsu brīdi būtu par ģimeni kādam, kurš citādi ir viens. Vientulība ir sāpīga sajūta. Es zinu, ka daudzi ir bijuši vientuļāki par mani, bet šie pēdējie trīs Ziemassvētki man ir bijuši sāpīgi bez tās nevainojamās jaunās mātes klātbūtnes, par kuru runāju iepriekš.

Tomēr šajā periodā ar mani ir noticis kaut kas pestījošs. Tas ir bijis laiks, kad vairāk pārdomāt, būt pazemīgākam un izrādīt lielāku pateicību. Varbūt šajos Ziemassvētkos mēs varam svētīt kāda cilvēka dzīvi, kurš pagaidām ir viens, ― tā, lai viņš uz brīdi, vienu maltīti vai vienu pēcpusdienu sajustos, ka ir paspējis nokļūt mājās uz Ziemassvētkiem.

No vairākām reizēm, kad esmu bijis prom no mājām Ziemassvētkos, tāpat kā prezidents Fārnss, es uzskatu, ka pirmā bija tā dažreiz vientuļā, bet vienmēr ļoti atalgojošā kalpošana kā pilna laika misionāram.

Lūk, viena šāda pārdomu un maiguma izpausme no kāda cita, kas atklāj ļoti nobriedušu ilgošanos. Tā ir vēstule, ko mēs visi vēlētos būt uzrakstījuši ne vienu reizi vien.

„Dārgais tēti! Šī ir pirmā reize visā manā mūžā, kad Ziemassvētkos neesmu mājās. [Es] sēžu pie pansijas kamīna … vēroju, kā liesmas kāpj pa skursteni, [nesot] atmiņas par citām Ziemassvētku dienām. Ir tas rīts, kad, pidžamās tērpti, steidzāmies lejā. [Tad ar tādu aizrautību] skrējām atpakaļ augšstāvā … lai parādītu [jums] visas mūsu [dāvanas ― ābolus, apelsīnus un mājās gatavotus saldumus]. Jūs ar mammu [kaut kādu iemeslu dēļ bijāt ļoti noguruši], bet jūs ar mums spēlējāties un noskūpstījāt mūs, aizsūtot mūs atkal gulēt ― pirms rītausmas. Dienas laikā tu mūs vilki augšup un lejup pa ielu jaunajās kamanās, [kuras mēs agrāk nebijām atklājuši], un mēs zinājām, ka tu esi lielākais un spēcīgākais cilvēks visā pasaulē. … Vakar vakarā man pietrūka tā prieka, [redzot] Ziemassvētku vecīti [atnākam]. Arī šorīt viņš [neieradās]. Man tevis pietrūkst[, tēti. Bet ar šo jauno] attālumu starp mums es sāku saskatīt tavā dzīvē [patieso] Ziemassvētku garu. … Lai Dievs tevi svētī, tēt, un vienmēr padara brīnišķīgu manā dzīvē. Mīlestībā, Gordons.” Mūsu pašu Gordons Bitners Hinklijs.

Priecīgus Ziemassvētkus no mūsu Debesu Tēva, kurš nekad nepagurst un nepieviļ, un no Viņa Vienpiedzimušā Dēla, Viņa bērniņa ― šī bērniņa un mūsu Brāļa ―, kurš uzauga, lai „[nestu] mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes, … [un tiktu] mūsu grēku dēļ satriekts”. Mēs pateicamies mūsu Debesu Tēvam par apsolīto Mesiju, vislielāko Ziemassvētku dāvanu. Viņa, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.