Pieņemiet dāvanu

Ziemassvētkos mūsu prāts gluži dabiski pievēršas domām par mājām ― mūsu laicīgajām un arī mūsu debesu mājām. Taču vieni no maniem visneaizmirstamākajiem Ziemassvētkiem bija tie, ko es pirmo reizi pavadīju, esot prom no mājām.

Es nesen biju uzsācis pilna laika misiju Brazīlijā un joprojām centos pierast pie nepazīstamās kultūras un valodas. Kādu dienu, kad mēs ar pārinieku staigājām pa nabadzīgu favelu [rajonu], mēs dzirdējām kādu saucam: „Vai jūs mācāt par Jēzu?”

Mēs pagriezāmies un ieraudzījām sievieti, kura mūs ieaicināja savās nelielajās mājās ar klona grīdu. Mēs satikām viņas gados veco māti un viņas septiņus bērnus, kuri visi kaut kā satilpa šajā mazajā telpā. Mēs sākām viņiem mācīt atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju, un viņi dedzīgi to vēlējās mācīties.

Tuvojoties Ziemassvētku laikam, šī ģimene mūs uzaicināja uz Ziemassvētku vakariņām savās mājās. Es atzīstu, ka par viņu uzaicinājumu nebiju sajūsmā. Man bija grūti iztēloties Ziemassvētku vakariņas, ko šī nabadzīgā ģimene varētu piedāvāt. Viņiem pat nebija galda, pie kā sēdēt! Savā nenobriedušajā prātā es domāju par turīgajām ģimenēm bīskapijā un prātoju, vai mums nevajadzētu pagaidīt, līdz kāda no tām sniegs labāku piedāvājumu.

Par laimi, mans vecākais pārinieks bija gudrāks par mani, un viņš ātri pieņēma šo uzaicinājumu. Ziemassvētku dienā mēs tikām laipni uzņemti šīs ģimenes pieticīgajās mājās.

Es nebiju gatavs tam, ko redzēju.

Istabas vidū stāvēja galds, uz kā atradās piekrauti šķīvji ar rīsiem, pupiņām, gaļu un kartupeļiem, kā arī liela pudele ar limonādi. Un pie tā bija tikai divi krēsli ― viens man un viens manam pāriniekam.

Es biju apmulsis, un mani pārņēma emocijas. Viņi šīs Ziemassvētku vakariņas bija sagatavojuši tikai mums. Tas viņiem noteikti bija liels upuris. Tomēr, kad es sēdēju pie galda un skatījos uz bērniem, kuri, atspiedušies pret sienu, sēdēja un vēroja, kā mēs ēdam, es redzēju smaidu viņu sejās. Upurējoties mūsu ― svešinieku no citas valsts ― dēļ, viņi bija guvuši patiesu prieku. Viņi mums bija pasnieguši skaistu dāvanu, un sākumā es to vilcinājos pieņemt.

Šie Ziemassvētki uz visiem laikiem izmainīja manu dzīvi. Lai gan ir pagājuši daudzi gadi, es bieži par tiem domāju. Atmiņas par šīs ģimenes priekpilno upuri liek man domāt par Jēzus Kristus upuri ― Viņa svēto pestīšanas un dziedināšanas dāvanu. Galu galā, Viņa dāvana ir tas iemesls, kāpēc mēs svinam Ziemassvētkus.

Es domāju par mūsu Debesu Tēva jautājumu: „Kuru lai Es sūtu?” un Dēla drosmīgo atbildi: „Šeit Es esmu, sūti Mani.”

Es domāju par Jēzus pieticīgajiem piedzimšanas apstākļiem un pazemīgo dzīvi ― Viņa vēlmi „nonāk[t] no debesīm starp cilvēku bērniem un [mist] pīšļu mājoklī”.

Es domāju par Viņa ciešanām Ģetzemanē, kur Viņš nesa „mūsu ciešanas un mūsu sāpes” un uzņēmās uz Sevis mūsu grēkus.

„Par sāpēm, ko izcieta Jēzus, es domāju. Kurš cits izpirkt spētu un atmaksāt parādu?”

Es domāju par Viņa Augšāmcelšanos, Viņa godības pilno uzvaru pār nāvi.

Un tad es sev jautāju: „Vai es pieņemu dāvanu, ko Viņš tik priekpilni dāvā?” Kopš tām Ziemassvētku vakariņām Brazīlijā es esmu vairākkārt aizdomājies par šo jautājumu.

Pēc vairākiem gadiem es atgriezos Brazīlijā, šoreiz kopā ar sievu kalpojot par misijas vadītājiem. Es tik daudz iemācījos no katra misionāra, kurš kalpoja ar mums. Es apbrīnoju viņu dedzīgo un stipro vēlmi pienest Tam Kungam pieņemamu upuri.

Jo īpaši es atceros sarunu ar kādu mīļu māsu viņas misijas noslēgumā. Viņa man atzinās, ka baidījās doties mājās. Viņa bija noraizējusies, ka ar nožēlu atskatīsies uz savu misiju, domājot par to, ka būtu varējusi kalpot labāk un paveikt vairāk. Kad es centos nomierināt šo brīnišķīgo misionāri, mēs parunājām par kādu citu veidu, kā palūkoties uz viņas misiju un dzīvi. Mūsu nodošanās Jēzum Kristum nav skolas projekts, kurā mēs piedalāmies, cerot uz nevainojamu rezultātu. Jēzus Kristus ir vienīgais pilnīgais cilvēks, un tikai Viņa dzīve ir bijusi nevainojama. Cenšoties pilnveidoties, mēs vēršamies pie Viņa nevis ar domu „Es to izdarīju!”, „Es to nopelnīju!” vai „Es ierados!”, bet, drīzāk, ar domu ― „Es to pieņemu”.

Protams, mēs vēlamies dzīvot tā, lai tas būtu pieņemami Tam Kungam. Mēs gluži dabiski ceram, ka Viņš pieņems mūsu upuri. Taču tikpat svarīgs ― vai varbūt vēl svarīgāks ― ir jautājums: „Vai es pieņemu Viņējo?”

Es nedomāju, ka Glābēja dāvanu var pieņemt pasīvi vai pavirši. Manuprāt, vārds pieņemt nozīmē apzināti izvēlēties un mērķtiecīgi rīkoties. Gluži tāpat kā Viņš brīvprātīgi upurējās mūsu labā, Viņš vēlas, lai mēs [šo upuri] pieņemtu brīvprātīgi. Kā jebkurš labs dāvinātājs, Tas Kungs ļoti labi zina ne tikai mūsu vajadzības, bet arī mūsu vēlmes. Kā mācīja Alma: „Viņš dāvā cilvēkiem atbilstoši viņu vēlmei.”

Kad Jēzus devās uz Betzatas dīķi un ieraudzīja vīru, kurš nebija staigājis 38 gadus, Viņš tam jautāja, vai viņš vēlas kļūt vesels. Tas šķiet pašsaprotams jautājums, taču Dziedinātājs mūs nedziedina pret mūsu gribu. Brīnums notika tikai pēc tam, kad vīrs bija paudis savu vēlmi.

Kādas ir jūsu vēlmes? Ko jūs patiešām vēlaties piedzīvot un paveikt šajā dzīvē ― šodien, rīt un mūžībā? Vai jums ir nepieciešams mierinājums? Atvieglojums? Vai jūs cerat atkal rast mieru? Gūt Tā Kunga spēku? Vai vēlaties tapt dziedināti? Saņemt piedošanu? Tikt izpirkti? Vai jūs patiešām vēlaties kļūt arvien līdzīgāki Jēzum Kristum ― dzīvot kopā ar Viņu un mūsu debesu vecākiem mūžīgi?

Ja tā, tad pieņemiet dāvanu, ko jums dāvā Jēzus Kristus.

„Jo kāds labums cilvēkam, ja viņam tiek dota dāvana, un viņš nepieņem to dāvanu? … Viņš nepriecājas par to, kas viņam tiek dots, nedz arī priecājas par to, kurš ir dāvanas devējs.”

Dievs mums neuzspiež Savu ceļu un Savu dāvanu. Tā vietā Viņš mums to ļauj izvēlēties pieņemt. Viņš saka: „Pievērsieties Man!” Un tad jūs atklāsiet, ka Viņš ir ne tikai jau jums pievērsies, bet ka Viņa žēlastības pilnās rokas vienmēr ir pastieptas.

Lai palīdzētu izskaidrot, ko nozīmē vērsties pie Tā Kunga, es gribētu jums pastāstīt, ko es iemācījos no savas mazmeitas Bleiklijas, kad viņai bija vien divi gadi.

Katru gadu Ziemassvētku laikā Bleiklija un pārējie mazbērni ierodas mūsu mājās, lai piedalītos vienā no mūsu iecienītākajām Ziemassvētku tradīcijām ― aplūkotu mūsu skaistos Ziemassvētku silīšu maketus. Mums ar sievu ir šādu maketu kolekcija no visas pasaules, un katros Ziemassvētkos mēs tos izvietojam pa visu māju, lai mazbērni tos varētu sameklēt.

Šeit ir fotogrāfija ar vienu no mūsu silītēm. Kā redzat, Jēzus bērniņš ir vidū, bet pārējie tēli ― Marija, Jāzeps, gani, gudrie vīri un tā tālāk ― ir salikti vienā rindā, lai visi būtu redzami. Šķiet, tas ir ierasts paņēmiens, kādā iekārto Ziemassvētku silītes.

Kādu gadu es mūsu silīšu ainās pamanīju ko savādu. Kāds bija izstaigājis visu māju un tajās kaut ko izmainījis. Katra silītes figūra bija pagriezta pret jaundzimušo Jēzu. Vēlāk es atklāju, ka tieši Bleiklija bija tā, kura bija veikusi šīs izcilās izmaiņas mūsu Ziemassvētku rotājumos.

Ar šo vienkāršo rīcību Bleiklija man sniedza dziļu mācību ― mums nepietiek tikai ar atrašanos tajā pašā zonā, kur atrodas Glābējs. Nepietiek tikai nedaudz pagriezties Viņa virzienā vai pret kādu, kurš ir Viņa tuvumā. Lai pilnībā pieņemtu Kristus dāvanu, mums katram ir pilnībā jāpagriežas pret Viņu.

Tad nu, kā lai mēs to izdarām? Kā izskatās pilnīga pagriešanās pret Glābēju? Kā mēs varam parādīt, ka pieņemam Viņa pestīšanas un dziedināšanas dāvanu?

Es ticu, ka atbilde ir atrodama šajā prezidenta Rasela M. Nelsona padomā: „Atklājiet prieku, ko nes dienišķa grēku nožēlošana.”

Tas patiešām ir tik vienkārši. Mēs pieņemam Glābēja dāvanu, nožēlojot grēkus un vēršoties pie Viņa. Viņš dāvāja Savu dzīvību, lai mēs varētu mainīties, pilnveidoties, tikt dziedināti un pestīti. Mēs pieņemam šo upuri, ja maināmies, pilnveidojamies un pieņemam Viņa dziedinošo spēku savā dzīvē.

Un mēs to nedarām tikai vienu reizi. Mums tas ir jādara katru dienu, jo mums tas ir nepieciešams katru dienu. Pieņemt Glābēja dāvanu nozīmē uzņemties saistības mūža garumā. Viņš patiesi ir tā dāvana, kas turpina dot, ja vien mēs to turpinām pieņemt, vēršoties pie Viņa.

Dažreiz mēs runājam par to, ka Ziemassvētku gars mums jāpatur visu gadu. Es pazīstu bērnus, kuri bieži vien vēlas, lai katru dienu būtu Ziemassvētki. Patiesībā mēs varam ― un mums vajadzētu ― svinēt Ziemassvētkus katru dienu, vēršoties pie Glābēja un ar pateicību pieņemot Viņa dāvanu. Ja mēs izbaudīsim ikdienas grēku nožēlošanas prieku, mēs atklāsim, ka mēs nepārtraukti varam saņemt Ziemassvētku svētības un Viņa dāvanas brīnumu.

Dārgie brāļi un māsas, es liecinu, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, labprātīgi, mīloši un priekpilni atdeva Savu dzīvību kā dārgu dāvanu, lai mēs ar jums varētu tikt dziedināti, pestīti un paaugstināti. Es lūdzu, kaut mēs visi pilnībā pievērstos Jēzum Kristum un pieņemtu Viņa dāvanu ― šajos Ziemassvētkos un katru savas dzīves dienu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.