Pašpaļāvības programma

Pašpaļāvības mācība un principi

Pašpaļāvība tiek definēta kā „spēja, apņemšanās un centieni nodrošināt visas garīgās un laicīgās nepieciešamības savā personīgajā un ģimenes dzīvē. Baznīcas locekļiem kļūstot pašpaļāvīgākiem, viņi spēs daudz labāk kalpot citiem un gādāt par tiem” (Handbook 2, 6.1.1). To, kā nodrošināt pašpaļāvīgu dzīvi, mums var palīdzēt saprast trīs galvenās mācības:

Pirmkārt, pašpaļāvība ir būtiska pavēle, kas dota pestīšanas ieceres ietvaros. Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja: „Tas Kungs ir pavēlējis Baznīcai un tās locekļiem būt pašpaļāvīgiem un neatkarīgiem (skat. MD 78:13–14). Atbildība par katra cilvēka sociālo, emocionālo, garīgo, fizisko vai ekonomisko labklājību, pirmkārt, gulstas uz paša cilvēka pleciem, otrkārt, uz viņa ģimenes pleciem un, treškārt, uz Baznīcas pleciem, ja viņš ir uzticīgs Baznīcas loceklis.” (Teachings of Presidents of the Church: Spencer W. Kimball [2006], 116.)

Otrkārt, Dievs var nodrošināt un nodrošinās Saviem taisnīgajiem bērniem ceļu uz pašpaļāvības iegūšanu. „Un tas ir Mans nolūks — apgādāt Savus svētos, jo visas lietas ir Manas.” (M&D 104:15.)

Treškārt, Dieva skatījumā visas lietas, ieskaitot laicīgos jautājumus, ir garīgas (skat. M&D 29:34). Apņemoties vēl pilnīgāk dzīvot pēc evaņģēlija, mēs varam kļūt pašpaļāvīgāki — gan laicīgajā, gan garīgajā ziņā. Prezidents Dīters F. Uhtdorfs mācīja: „Divi augstākie baušļi — mīlēt Dievu un savus tuvākos — ir laicīgās un garīgās jomas apvienojums. … Laicīgās un garīgās jomas ir nedalāmas, gluži kā medaļas divas puses.” (Dīters F. Uhtdorfs, „Palīdzēt Tā Kunga veidā” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 53. lpp.)

To dažu principu skaitā, kas var palīdzēt mums kļūt pašpaļāvīgākiem, ietilpst pieaugoša ticība Debesu Tēvam un Jēzum Kristum; kļūšana paklausīgākiem; savu kļūdu nožēlošana; savas rīcības brīvības taisnīga pielietošana un kalpošana citiem. Vairāk informācijas meklējiet brošūrā My Foundation for Self-Reliance (Mans pašpaļāvības pamats).

„Pašpaļāvības iegūšana ir mūsu darba auglis, kas nodrošina labklājības pamatu. … Strādāsim, lai nodrošinātu to, kas mums ir nepieciešams. Būsim pašpaļāvīgi un neatkarīgi. Bez šī principa īstenošanas glābšana nav iegūstama.”

Thomas S. Monson (quoting Marion G. Romney), “Guiding Principles of Personal and Family Welfare,” Ensign, Sept. 1986, 3

Pašpaļāvības programmas īstenošana noris priesterības vadītāju pārraudzībā

Ciānas stabi kalpo par drošu vietu, kas pasargā ikvienu ienācēju. Staba mērķis ir kļūt par „glābiņu un patvērumu no vētras un no niknuma, kad tas tiks izliets bez mēra pār visu zemi” (M&D 115:6). Stabi ir pulcēšanās vietas, kur Baznīcas locekļi var savstarpēji kalpot un stiprināt cits citu, kļūt vienoti un saņemt priesterības priekšrakstus un evaņģēlija norādījumus (Handbook 1, introduction).

Tas Kungs priesterības vadītājiem ir teicis: „Es esmu devis jums … atslēgas … kalpošanas un Manu svēto pilnveidošanas darbā.” (M&D 124:143.) Prezidents Dīters F. Uhtdorfs mācīja: „Tā Kunga ceļā uz pašpaļāvību ietilpst līdzsvarota daudzu dzīves aspektu saspēle, ieskaitot izglītību, veselību, nodarbinātību, ģimenes budžeta plānošanu un garīgo spēku. … Tas nozīmē to, ka lielā mērā jums ar to būs jātiek galā pašiem. Katra ģimene, katra draudze, katrs pasaules reģions ir atšķirīgs.” („Palīdzēt Tā Kunga veidā” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 55. lpp.)

Pašpaļāvības programma ir instruments, ko staba prezidenti un bīskapi var izmantot sava dievišķi noteiktā pienākuma īstenošanai, gādājot par nabagiem un grūtībās nonākušajiem.

„Lai parūpētos par šo cilvēku vajadzībām, nav nepieciešama neviena jauna organizācija. Ir nepieciešams tikai tas, lai mēs liktu strādāt Dieva priesterībai.”

Harold B. Lee, “Admonitions for the Priesthood of God,” Ensign, Jan. 1973, 104

Staba pašpaļāvības komiteja

Lai izprastu staba vajadzības pašpaļāvības jomā un atsauktos tām, staba prezidijs var organizēt staba pašpaļāvības komiteju, kura ietilpst staba padomes sastāvā. Par staba pašpaļāvības komitejas vadītāju kalpo kāds no staba prezidija locekļiem, un šī komiteja regulāri tiekas, lai pārskatītu un plānotu staba darbu pašpaļāvības jomā. Staba pašpaļāvības komitejas tiek mudinātas sadarboties ar bīskapu labklājības padomēm, lai izzinātu minētās vajadzības un atsauktos tām.

Staba pašpaļāvības komitejas sastāvā parasti ietilpst augstās padomes pārstāvis, staba Palīdzības biedrības prezidija pārstāve, bīskapa labklājības padomes vadītājs, kā arī jebkurš no staba aicinātajiem pašpaļāvības speciālistiem. Citu komitejas locekļu skaitā var būt staba Jauno vīriešu un Jauno sieviešu prezidija pārstāvji, citi staba speciālisti un misionāri.

Pašpaļāvības komitejas loma

Pārskatot un plānojot darbu stabam piederīgo indivīdu un ģimeņu vajadzību nodrošināšanai, komiteja apspriežas par šādiem jautājumiem:

Bīskapu un bīskapijas padomju apmācība par pašpaļāvības doktrīnu, kā arī atbalsta sniegšana to pienākumos.
Vienkārša plāna izstrādāšana, lai palīdzētu bīskapiem un atsauktos staba vajadzībām pašpaļāvības jomā. Atsaucieties uz sadaļu „Jautājumi pārdomām komitejās” šī vadītāju ceļveža noslēgumā.
Regulāru pašpaļāvībai veltītu svētbrīžu noturēšana un pašpaļāvības mācību grupu organizēšana.
Regulāru apmācību nodrošināšana koordinatoriem, kad tas ir nepieciešams.
Periodiska pašpaļāvības grupu sanāksmju apmeklēšana, kā arī bīskapu un bīskapijas padomju informēšana par Baznīcas locekļu progresu.
Informācijas sakopošana un citu informēšana par vietējā sabiedrībā un Baznīcā pieejamajiem resursiem. Šajos resursos varētu ietilpt informācija par cilvēkiem, kuri var palīdzēt, informācija par valdības programmām, nodarbinātības iespējām utt. Arī vietējais pašpaļāvības pakalpojumu administrators var sniegt norādījumus par to, kā sakopot un sniegt citiem informāciju par vietējiem resursiem.

„Šī allaž ir bijusi pēdējo dienu svēto pamatmācība, ka uz tādu reliģiju, kura nespēj glābt cilvēkus laicīgajā ziņā un padarīt viņus pārtikušus un laimīgus šeit, nevar paļauties attiecībā uz garīgo glābšanu un paaugstināšanu pēc šīs dzīves.”

President Joseph F. Smith, Teachings of Presidents of the Church: Joseph F. Smith (2011), 163

Staba pašpaļāvības speciālists

Par staba (vai apgabala) pašpaļāvības speciālistiem var kalpot māsas, brāļi vai precēti pāri. Cieši sadarbojoties ar komitejas locekļiem, šie speciālisti pārrauga staba darbības un pasākumus pašpaļāvības jomā. Staba speciālisti kalpo par bīskapu un citu bīskapijas vadītāju asistentiem (Handbook 2, 6.3.3), kas var palīdzēt Baznīcas locekļiem izglītības, apmācību, ģimenes budžeta plānošanas un, ja nepieciešams, arī mūžizglītības fonda izmantošanas jautājumos (Handbook 2, 6.2.5). Ja nepieciešams, bīskaps var aicināt arī bīskapijas (vai draudzes) pašpaļāvības speciālistus.

Šo speciālistu pienākumos var ietilpt šādi uzdevumi:

Bīskapu un bīskapijas padomju apmācība un asistēšana tām, kad tas tiek prasīts.
Sadarbība ar staba pašpaļāvības komiteju, lai koordinētu svētbrīžu noturēšanu un mācību grupu organizēšanu.
Pašpaļāvības grupu koordinatoru apmācība, izmantojot brošūru Facilitating Groups for Self-Reliance (Pašpaļāvības grupu darba koordinēšana), kas pieejama tiešsaistē — vietnē srs.lds.org/facilitator.
Periodiska pašpaļāvības grupu darba novērošana un nepieciešamā atbalsta sniegšana.
Baznīcas locekļu informēšana par vietējā sabiedrībā un Baznīcā pieejamajiem resursiem.
Pārliecināšanās par ziņojumu aizpildīšanu vietnē srs.lds.org/report.

„Dievs vēlas, lai mēs būtu brīvi vīrieši un sievietes, kas visā pilnībā spēj īstenot gan savu laicīgo, gan garīgo potenciālu, lai mēs būtu brīvi no pazemojošās un iegrožojošās nabadzības un grēka jūga, lai mēs varētu sevi cienīt un baudīt neatkarību un lai mēs būtu pilnībā gatavi pievienoties Viņam Viņa celestiālajā valstībā.”

D. Tods Kristofersons, „Brīvi uz mūžiem, lai rīkotos paši” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2014. g. nov., 19. lpp.

Kā Baznīcas locekļi mācās un ko viņi dara, lai kļūtu pašpaļāvīgi

Tas sākas ar to, ka bīskapības un bīskapijas padomes lūdzot domā par tiem, kam ir grūtības un kam varētu nākt par labu lielākas pašpaļāvības iegūšana. Ideālā gadījumā šie cilvēki tiek personīgi aicināti vai nu apmeklēt svētbrīdi (ja tāds tiek noturēts), vai personīgi iesaistīties pašpaļāvības grupas darbā. Papildus tam, jūs varētu aicināt, lai minētajos pasākumos piedalās arī tādi cilvēki, kuri varētu stiprināt citus, veltot tiem savu laiku un talantus (skat. M&D 82:18–19).

Baznīcas locekļi tiekas pašpaļāvības grupu ietvaros

Glābējs mācīja: „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā par kādu lietu, lūk, tur Es būšu viņu vidū.” (M&D 6:32.) Pašpaļāvības grupas ir nelielas, uz darbību orientētas padomes. Tās tiekas, lai palīdzētu attīstīt nepieciešamās prasmes un stiprināt katra grupas dalībnieka ticību. Tikšanos laikā grupu dalībnieki var saņemt personīgas atklāsmes no daudzveidīgiem avotiem. Papildus rokasgrāmatām, katram grupas dalībniekam ir personīgās zināšanas, pieredze un talanti, kas var palīdzēt citiem mācīties un pilnveidoties.

Parasti grupas sastāvā ietilpst 8 līdz 12 cilvēki, kuri 12 nedēļu garumā ik nedēļu tiekas aptuveni divu stundu sanāksmē.

Grupu darbs

Tiek mācīta gan doktrīna, gan dzīvei nepieciešamās iemaņas

Katrā grupas sanāksmē tās dalībnieki velta laiku pašpaļāvības doktrināro principu pārskatīšanai, mācoties arī par priekšrakstu nozīmi. Viņi apgūst arī tādas praktiskās iemaņas kā personīgā budžeta plānošana, labāka darba atrašana, turpmāka izglītības iegūšana vai nelielas uzņēmējdarbības uzsākšana un attīstīšana.

Grupu dalībnieki uzņemas saistības un ziņo par savu progresu

Katra grupas sanāksme sākas ar to, ka indivīdi atskaitās visai grupai par savu progresu to saistību izpildē, kuras uzņēmušies iepriekšējā nedēļā. Pēc tam grupu dalībnieki kopīgi apspriežas, lai izzinātu un pārvarētu radušos šķēršļus.

Pašpaļāvības grupu darbs ir vērsts uz trim lietām, kas, saskaņā ar prezidenta Gordona B. Hinklija teikto, ir nepieciešamas katram jaunpievērstajam: „drauga esamību, pienākumu un barošanu ar „labo Dieva vārdu” (Moronija 6:4).” (“Converts and Young Men,” Ensign, May 1997, 47; skat. arī Moronija 6:3–9.)

Grupu dalībnieki dalās apgūtajā ar ģimenes locekļiem

Vairums mācību noris ārpus grupu sanāksmēm, kamēr Baznīcas locekļi pilda savas saistības, praktizējot jauniegūtās iemaņas. Grupu dalībnieki tiek mudināti dalīties apgūtajā ar saviem ģimenes locekļiem.

Grupu dalībnieki stiprina cits citu, būdami „darbības partneri”

Grupu dalībniekiem ik nedēļu tiek lūgts atbalstīt un stiprināt kādu no savas grupas locekļiem. Šie „darbības partneri” palīdz viens otram saistību ievērošanā, regulāri sazinoties un uzmundrinot viens otru.

„Ģimenē, bīskapijā vai stabā nav tādas problēmas, kuru nevarētu atrisināt, ja vien mēs meklējam risinājumus Tā Kunga veidā — apspriežoties, tik tiešām apspriežoties, cits ar citu.”

M. Russell Ballard, Counseling with Our Councils, rev. ed. (2012), 4

Koordinatori vada iknedēļas grupu sanāksmes

Pašpaļāvības grupu darbu vada nevis skolotājs, bet gan koordinators. Koordinatori nelasa lekcijas, bet, drīzāk, aicina visus grupas dalībniekus iesaistīties grupas darbā, sekojot kursa izklāstam. Koordinatori veicina tādas gaisotnes veidošanos, kur Svētais Gars var mācīt grupas dalībniekiem „visu, kas [tiem] jādara” (2. Nefija 32:5; skat. arī 2. Nefija 32:3).

Nerimstoša pilnveide

Ja nepieciešams, staba speciālisti, brīvprātīgie vai kalpojošie brāļi un māsas var tikt aicināti sekot līdzi individuālo grupas dalībnieku izaugsmei vai kalpot par viņu mentoriem, sazvanoties vai personīgi tiekoties ar tiem. Staba pašpaļāvības komiteja var nolemt arī periodiski organizēt pašpaļāvības grupu darba beidzēju tikšanās, lai grupu dalībnieki varētu uzturēt draudzīgas attiecības, dalīties pieredzē un atkārtot principus no brošūras My Foundation for Self-Reliance (Mans pašpaļāvības pamats).

Kam vajadzētu iesaistīties grupu darbā?

Tas varētu nākt par labu Baznīcas locekļiem, kuri saņem līdzekļus no gavēņa ziedojumiem; kuri nav nodarbināti vai nav pietiekami labi nodarbināti; kuri nesen ir atgriezušies no misijas; kuri pavisam nesen pievērsušies evaņģēlijam; mazaktīvajiem Baznīcas locekļiem un vientuļajiem vecākiem.