Pravieši un pravietojumi

Praviešiem un pravietojumiem ir galvenā loma visā Vecajā Derībā. Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs redzēja vīzijas un runāja ar debesu vēstnešiem. Mozus runāja ar Dievu aci pret aci un pavēstīja Viņa gribu Israēla bērniem. Pirmajā un otrajā Ķēniņu grāmatā ir stāstīts par praviešu Elijas un Elīsas neaizmirstamajiem darbiem un vēstījumiem. Vecajā Derībā tiek runāts arī par pravietēm, piemēram, Mirjamu un Deboru, kā arī citām sievietēm, kuras bija svētītas ar pravietojuma garu, piemēram, Rebeku un Annu. Kaut arī psalmi nav oficiālu praviešu pieraksti, arī tajos ir pa pilnam pravietojuma gara, it sevišķi vietās, kur tie norāda uz Mesijas atnākšanu.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļus tas nepārsteidz. Patiesībā jau Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs māca mums, ka pravieši nav tikai interesanti vēsturiskie personāži, bet ka tiem ir būtiska loma Dieva iecerē. Kamēr daži uzskata, ka pravieši ir unikāla Vecās Derības laika iezīme, mēs raugāmies uz tiem kā uz kopīgu iezīmi, kas vieno mūs ar Vecās Derības laikiem.

Tomēr Jesajas vai Ecēhiēla grāmatas nodaļu lasīšana var šķist visai atšķirīga no pašreizējā Baznīcas prezidenta vispārējās konferences vēstījuma lasīšanas. Dažkārt ir grūti saprast, ko sendienu pravieši mums centās pateikt. Galu galā tā pasaule, kurā mēs dzīvojam šodien, ievērojami atšķiras no tās, kurā viņi sludināja un pravietoja. Un tas, ka mums ir mūsdienu pravietis, var vedināt pie jautājuma: „Kālab mums būtu vērts pūlēties (un tas prasa pūliņus) lasīt sendienu praviešu vārdus?”

Vairumā gadījumu mūsdienu cilvēki nav Vecās Derības praviešu primārā mērķauditorija. Šie pravieši saskārās ar neatliekamām problēmām, kam viņi pievērsās savā laikā un vietā, tāpat kā mūsu pēdējo dienu pravieši šobrīd pievēršas mūsu neatliekamajām problēmām.

Tajā pašā laikā pravieši var pievērsties ne tikai neatliekamām problēmām. Viņi māca mūžīgas patiesības, kas ir aktuālas jebkurā laikā un vietā. Būdami svētīti ar atklāsmi, viņi redz Dieva darbu plašākā skatījumā. Piemēram, Jesaja savā laikā brīdināja cilvēkus par viņu grēkiem. Viņš arī rakstīja par israēliešu atbrīvošanu, kuri dzīvos pēc 200 gadiem. Tajā pašā laikā viņš mācīja arī par atsvabināšanu, pēc kuras tiecas visi Dieva ļaudis. Un viņš pierakstīja arī tādus pravietojumus, kuri joprojām gaida pilnīgu īstenošanos, piemēram, apsolījumus par „jaunu zemi” (Jesajas 65:17), kas „būs Tā Kunga atziņas pilna” (Jesajas 11:9), kur Israēla pazudušās ciltis tiks sapulcinātas un „tauta pret tautu … nemācīsies vairs karot” (Jesajas 2:4). Daļa no prieka un iedvesmas, kas rodas, lasot Vecās Derības praviešu, piemēram, Jesajas, vārdus, slēpjas atskārsmē, ka mums ir sava loma tanī godības pilnajā dienā, ko viņi redzēja savās vīzijās.

Tādēļ, lasot sendienu pravietojumus, var būt lietderīgi izprast kontekstu, kurā tie tika rakstīti, taču tev vajadzētu saskatīt tajos arī sevi jeb pielīdzināt tos attiecībā uz sevi (skat. 1. Nefija 19:24; skat. arī 23. pantu). Dažkārt tas nozīmē saprast, ka Bābele ir ne vien sena pilsēta, bet arī grēka un lepnības simbols. Tas varētu nozīmēt arī izpratni par Israēlu kā Dieva tautu jebkurā laikā un vietā. Vai arī tas varētu nozīmēt, ka Ciāna ir pēdējo dienu darbs, ko pieņem Dieva ļaudis, nevis to tikai uzskatīt par vēl vienu Jeruzalemes nosaukumu.

Mēs varam attiecināt Svētos Rakstus uz savu dzīvi, jo mēs saprotam, ka pravietojumi var īstenoties vairākos veidos. Labs piemērs tam ir pravietojums no Jesajas 40:3: „Atskanēja sauciens: Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu.” Bābelē sagūstītajiem jūdiem šis apgalvojums varēja kalpot par norādi uz to, ka Tas Kungs tiem nodrošinās ceļu, lai viņi varētu izkļūt no gūsta un atgriezties Jeruzalemē. Mateja, Marka un Lūkas skatījumā šis pravietojums attiecās uz Jāni Kristītāju, kurš sagatavoja ceļu Glābēja laicīgajai kalpošanai. Un Džozefs Smits saņēma atklāsmi, ka šis pravietojums joprojām tiek piepildīts mūsdienās, gatavojoties Kristus kalpošanai Tūkstošgades laikā. Sendienu pravieši tik tiešām mūs uzrunāja veidā, ko mēs vēl arvien cenšamies izprast. Un viņi mācīja daudz vērtīgu, mūžīgu un patiesu mācību, kas mums ir tikpat aktuālas, kā sendienu Israēlam.

Varbūt, ka vēl svarīgāk par Vecās Derības pravietojumu attiecināšanu uz sevi ir tas, lai mēs saredzētu tajos Jēzu Kristu. Ja tu Viņu meklēsi, tu Viņu atradīsi — pat ja Viņš netiek minēts vārdā. Tev varētu būt lietderīgi paturēt prātā, ka Vecās Derības Dievs, Tas Kungs Jehova, ir Jēzus Kristus. Ikreiz, kad pravieši apraksta to, ko Tas Kungs dara vai ko Viņš vēl darīs, viņi runā par Glābēju.

Tu atradīsi arī norādes uz Iesvaidīto, Pestītāju un gaidāmo Ķēniņu no Dāvida ciltskoka. Tie visi ir pravietojumi par Jēzu Kristu. Vispārīgākā skatījumā tu lasīsi par atsvabināšanu, piedošanu, pestīšanu un atjaunošanu. Ja tu paturēsi prātā un sirdī Glābēju, šie pravietojumi gluži dabiski norādīs uz Dieva Dēlu. Galu galā vislabākais veids, kā izprast pravietojumus, ir iemantot pravietojuma garu, kas, saskaņā ar Jāņa teikto, ir liecība par Jēzu (skat. Jāņa atkl. 19:10).