Ievads

Mani dārgie brāļi un māsas, mēs esam sapulcējušies laikā, kad sērojam par mūsu mīļotā prezidenta Rasela M. Nelsona nāvi. Es jūs uzrunāju kā Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents, šajā amatā esmu jau ticis atbalstīts katrā mūsu bīskapijas, staba un vispārējā konferencē — pēdējos septiņus ar pusi gadus.

Mēs turpinām šo pusgada vispārējo konferenci, rīkojoties, kā plānots, — ar runātājiem un mūziku, ko pēc mēnešiem ilgas gatavošanās ir norīkojis prezidents Nelsons. …

… Prezidents Nelsons saprata vispārējās konferences nozīmi, lai sniegtu norādījumus svētajiem turpmākajos mēnešos. Mēs godājam viņu, ievērojot plānoto konferences norisi, kuru viņš apstiprināja. …

Mans īsais cieņas apliecinājums — kas ir piemērots šai konferencei un jau izrādītajai cieņai — ir tāds, ka es mīlēju prezidentu Raselu M. Nelsonu un ka no savas ilgās draudzības un sadarbības ar viņu esmu uzzinājis vairāk par evaņģēliju un evaņģēlija vadību nekā no jebkura cita vadītāja, ko esmu pazinis personīgi. Viņš ir mūsu paraugs kā Tā Kunga Jēzus Kristus kalps un sekotājs.