Viņa nezināja, ka man tas bija vajadzīgs

Melānijas Maizas fotogrāfija

Man bija jārisina dažas personīgas problēmas. Kādu dienu es nejutos labi un īsti negribēju apmeklēt semināru. Taču es nodomāju: „Šis ir mans pēdējais gads, un man no tā ir jāgūst kāds labums.”

Tāpēc es aizgāju, un mēs runājām par to, ka Jēzus Kristus pazīst katru no mums pēc vārda. Mācības un Derību 18:10 mēs lasām: „Dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs.” Iekrāsojot šo pantu, es kļuvu emocionāla. Kad kļūstu emocionāla, es daudz raudu, tāpēc negribēju to nodarbībā lasīt vēlreiz.

Vēlāk skolotāja jautāja: „Kas jūs ieinteresēja visvairāk un kāpēc?” Es negribēju runāt, taču mana draudzene pieminēja šo rakstvietu. Viņa liecināja, ka Dievs mūs neatstās vienus, ka dažkārt mēs to aizmirstam, taču Viņš mūs pazīst un būs mums līdzās.

Kad es to dzirdēju, man bija sajūta, ka tas ir Debesu Tēvs, kas runā ar mani caur manu draudzeni. Tas bija tā, it kā Viņš teiktu: „Nenovērsies no Manis — Es esmu šeit.”

Pēc tam es devos noslaucīt seju, un pie manis pienāca mana draudzene. Viņa teica: „Es neplānoju dalīties, taču es jutu, ka man tas ir jādara, jo tas kādam palīdzēs. Es nezināju, ka tas kāds esi tu.” Tas man vēl vairāk apstiprināja to, ka Debesu Tēvs par mani rūpējas.

Pēc semināra es devos mājās un lūdzu. Parasti es izteicu pateicību un kaut ko lūdzu. Taču šī, manuprāt, bija pateicības pilnākā lūgšana, ko jebkad biju izteikusi. Es savā istabā sajutu Garu un to, ka Debesu Tēvs ir kopā ar mani.