Miers lūgšanā

„Augstāk, tēvs!” Marija iespiedzās.

Tēvs pasmējās un vēlreiz kārtīgi iešūpoja šūpoles. Šūpoles bija iesietas lielā kokā, kas noliecās pār Misisipi upi. Marijai patika sajust vēju sejā un kutināšanu vēderā, kad viņa šūpojās pāri ūdenim un atpakaļ.

„Es nākamā!” Elizabete sauca.

Marija izlēca no šūpolēm, lai ļautu māsai pašūpoties.

Marijas ģimene dzīvoja Navū. Pirms dažiem gadiem viņas vecāki bija pievienojušies Baznīcai, un viņi bija pārdevuši visu, kas tiem piederēja, lai pievienotos citiem svētajiem.

Navū bija ļoti rosīga vieta. Katru dienu ieradās jauni cilvēki. Jaunas pilsētas celtniecība prasīja smagu darbu, un pat bērni palīdzēja. Iespēja palīdzēt lika Marijai justies pieaugušai un nozīmīgai. Dažreiz viņa palīdzēja, atnesot tēvam pusdienas, kamēr tēvs strādāja pie jaunā tempļa celtniecības.

Svētdienā Marija uzvilka savu labāko kleitu un palīdzēja saviem brāļiem un māsām sagatavoties baznīcai. Ikviens sapulcējās zem kokiem, lai klausītos, kā pravietis Džozefs Smits māca par Jēzu Kristu. Marijai patika mācīties par to, ka viņa kādu dienu atkal varēs dzīvot kopā ar Debesu Tēvu. Pravietis bija redzējis un dzirdējis tik daudz kā brīnišķīga.

Taču citiem cilvēkiem pravietis nepatika. Marija bija dzirdējusi stāstus par cilvēkiem, kuri vēlējās viņam nodarīt pāri.

Kādā vasaras pievakarē Marija palīdzēja mātei uzkopt pēc vakariņām. Tad mājās pārnāca tēvs. Viņas acīs bija asaras.

„Kas notika?” māte vaicāja.

„Pravietis Džozefs ir nogalināts,” atbildēja tēvs.

Arī māte sāka raudāt. „Kā gan Baznīca var turpināt pastāvēt bez viņa?” viņa jautāja.

Marija jutās tik bēdīga un nobijusies. Viņa zināja, ka pravietis ir Dieva izraudzīts kalps. Kā Debesu Tēvs varēja ļaut tam notikt?

Viņa sāka raudāt un izskrēja no mājas dārzā. Nometusies ceļos pie krūmiem, Marija sāka lūgt. „Ak, Debesu Tēvs, ko mēs darīsim? Mūsu pravietis ir nogalināts.” Asaras ritēja pār viņas seju.

Tad Marijai prātā ieskanējās maiga balss. Es aicināšu citu pravieti, lai vadītu Savus ļaudis.

Viņas sirdi piepildīja miera un prieka sajūta. Viņa noslaucīja acis un, cik ātri vien spēja, skrēja atpakaļ uz māju.

„Māte! Tēvs!” Marija ierunājās. „Es pateicu lūgšanu, un Debesu Tēvs man atbildēja.” Viņa pastāstīja viņiem par balsi un mieru, ko izjuta.

Kad māte un tēvs viņu apskāva, Marija zināja, ka viss būs kārtībā. Viņa joprojām bēdājās, un viņa zināja, ka viņus gaida grūti laiki. Taču Debesu Tēvs turpinās viņus vadīt un viņiem palīdzēt.

Kristīnas Sorras ilustrācijas