„Ķēniņa vectēva apmeklējums”, Draugs, 2025. gada novembris, 20.–21. lpp.
Ķēniņa vectēva apmeklējums
Vectēvs pastāstīja Gitai stāstus par viņas senčiem.
Patiess stāsts no Nigērijas.
Gita atspiedās pret laivas malu un ar izbrīnu vēroja, kā ūdens sitās pret laivas sāniem. Viņa pastiepās pret viļņiem, un ūdens šļakatas maigi kutināja viņas rokas. Šis bija viņas mīļākais ceļojums. Viņa un viņas ģimene bija ceļā uz vectēva ciematu, un ar katru brīdi viņa nokļuva tuvāk pasaulei, kas bija mežonīgāka un brīvāka nekā pilsēta, kuru viņa atstāja aiz sevis.
Pilsētā Gita sajaucās ar pūli. Viņa bija viena no miljoniem. Dažreiz tas šķita jauki — vienkārši būt viņai pašai, nevienam pārāk neuztraucoties par to, ko viņa izvēlas vilkt mugurā vai darīt. Taču viņas vectēva ciemā bija citādi. Tur Gita bija unikāla. Viņa bija princese — gudra ķēniņa mazmeita.
Pēc divām stundām laiva piestāja. Ceļojuma garākais posms vēl bija priekšā: sešas stundas ar autobusu. Viņa zināja, ka būs nogurusi, taču drīz atkal būs kopā ar vectēvu. Tas viss bija tā vērts.
Tas bija bedrains brauciens. Gita centās pavadīt laiku, pētot mākoņu formas, ko viņa redzēja pa logu, un vērojot, kā skaistā zeme pazib garām. Saule sāka rietēt, kad autobuss piestāja pieturvietā. Beidzot! Vectēv! Gita izlēca no autobusa un aizskrēja uz ciema māju.
Iekšā viņa meklēja vectēvu. Viņa pārmeklēja iekšējo pagalmu, kur viņas māte bērnībā bija turējusi kazas. Viņa pārmeklēja guļamistabas, kur naktī viņai bija jāaizver logi, lai izvairītos no odiem. Viņa pārmeklēja pagalmu aiz mājas, kur viņa bija valkājusi karaliskās drēbes — košas šalles un papīra kroni, lai apmeklētu ciema padomi.
Tur Gita ieraudzīja vectēvu — mierīgi sēžam uz soliņa, vērojot ģimenes dārzu. Gita pasmaidīja.
„Vectēv!” viņa sauca.
Vectēvs piecēlās un plaši atpleta rokas. „Manu dārgo meitēn,” viņš čukstēja, ieskaujot viņu siltā apskāvienā. „Piesēdi un atpūties kopā ar mani.”
„Man tevis pietrūka,” atzinās Gita.
„Man tevis pietrūka vēl vairāk. Es priecājos, ka esi te.” Vectēvs uz brīdi apklusa un tad pajautāja: „Vai tu zini, cik īpašs ir šis dārzs?”
Gita papurināja galvu.
Vectēvs norādīja uz koku viņu priekšā. „Šis ir dzimtas koks,” viņš sacīja. Gita pamanīja, ka tas izskatās vecs un spēcīgs.
„Uz zemes — ap koku — izvietotajām flīzēm ir mūsu senču vārdi. Mums vienmēr jāatceras sava ģimene.”
Gita neatpazina daudzus uz flīzēm uzrakstītos vārdus. Kā gan lai viņa atceras kādu, ko nepazīst? „Pastāsti man par viņiem, vectēv,” Gita lūdza.
Vectēvs lasīja vārdus pa vienam un dalījās ar Gitu stāstos par viņas senčiem. Kad viņš runāja, Gita saprata, ka savā ziņā tie ir arī stāsti par viņu. Viņai bija daudz kopīga ar šiem ģimenes locekļiem, kurus viņa nekad nebija satikusi.
Tajā brīdī Gita apjauta kaut ko svarīgu. Tie nebija tikai viļņi un zeme, kas lika viņai šeit justies brīvi. Tā bija saikne ar viņas ģimeni, ko viņa juta šajā ciematā kopā ar vectēvu.
Vectēvs turpināja dalīties stāstos, līdz debesīs sāka dejot zvaigznes.
Beidzot vectēvs nopūtās. „Mums labāk iet iekšā.”
„Vēl tikai vienu brītiņu,” noteica Gita.
Gita piegāja pie koka un maigi pieskārās tā mizai. Tad viņa paskatījās uz flīzēm zemē, atceroties katra priekšteča stāstu. Kādu dienu viņa apmeklēs templi un par viņiem veiks svētus priekšrakstus. Pateicoties viņiem, viņa tagad bija šeit. Viņa izpildīs savu daļu, lai atdarītu ar labu — dāvanu, ko viņi tai bija pasnieguši.
Vectēvs pasniedza viņai roku, un Gita to satvēra. Atskatoties vēl pēdējo reizi uz ģimenes koku, Gita devās iekšā, kur citi viņas ģimenes locekļi gaidīja, lai viņu satiktu.
Odrijas Dejas ilustrācija