Saruna ar Alanu par Ticības apliecinājumiem

Man ir astoņi gadi. Kad izaugšu, es gribu kļūt par slavenu zinātnieku. Mana mīļākā krāsa ir oranža, un mans mīļākais ēdiens ir tortillas de patatas (spāņu omlete), ko gatavo mana vecmamma.

Es sāku tos mācīties Sākumskolā. Mēs dziedājām dziesmas, kas mums palīdzēja tos iegaumēt. Dažreiz mūsu skolotāji rakstīja tos uz tāfeles un nodzēsa dažus vārdus. Mēs arī zīmējām zīmējumus, paskaidrojot, ko katrs Ticības apliecinājums nozīmē.

Es arī atkārtoju tos kopā ar savu ģimeni, braucot mašīnā vai pa ceļam uz skolu. Es palīdzu savai mazajai māsai Maijai tos arī iemācīties. Viņa jau ir iegaumējusi pirmos sešus!

Man patīk devītais. „Mēs ticam visam, ko Dievs ir atklājis, visam, ko Viņš tagad atklāj, un mēs ticam, ka Viņš vēl atklās daudz ko lielu un svarīgu attiecībā uz Dieva Valstību.” Tas māca par to, ka Debesu Tēvs ir paredzējis, ka mēs vēl daudz ko apgūsim — rindiņu pēc rindiņas.

Kādu dienu skolā mana draudzene Sofija man jautāja, kam es ticu un vai es piederu kādai reliģijai. Es atcerējos pirmo Ticības apliecinājumu, kurā ir teikts: „Mēs ticam Dievam, Mūžīgajam Tēvam, un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, un Svētajam Garam.” Tā nu es dalījos ar viņu šajā Ticības apliecinājumā.

Es arī viņai pateicu, ka esmu kristietis un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis. Viņa mani uzklausīja un saprata, ko es teicu.

Es jutos ļoti labi, jo zinu, ka biju drosmīgs, daloties savā pārliecībā ar savu draudzeni. Pateicoties uzcītīgajam darbam, apgūstot Ticības apliecinājumus, es spēju dalīties evaņģēlijā un zināju, ko teikt.