Raina mēģina vēlreiz

Raina atkal skolā lasa vārdus uz skrejlapas. Eseju konkurss: Laimē bezmaksas ceļojumu uz Ņujorku!

Šis konkurss norisinājās daudzās skolās šajā apgabalā. Raina iztēlojās sevi Ņujorkā, kur viņai apkārt augstu slejas debesskrāpji un Brīvības statuja atrodas tepat blakus. Viņa vēlējās turp doties!

„Tev vajadzētu piedalīties šajā konkursā,” teica Sidnija. „Tu esi vislabākā rakstniece mūsu klasē!”

Sidnijas vārdi lika Rainai justies labi. Viņa daudz nezināja par eseju rakstīšanu, taču viņa vēlējās pamēģināt.

Pēc skolas Raina sēdēja pie sava rakstāmgalda. Tuk, tuk, tuk. Viņa uzsita ar zīmuli pa papīra lapu, apdomājot savas idejas. Beidzot viņa sāka rakstīt.

Pagāja vesela nedēļa, līdz Raina pabeidza savu eseju. Ar nelielu mammas palīdzību viņa beidzot bija gatava to iesniegt.

Pagāja dažas nedēļas. Raina ar nepacietību gaidīja konkursa rezultātus. Iespējams, viņa drīz dosies uz Ņujorku!

„Konkursā piedalījās vairāk nekā simt skolēnu,” klases priekšā teica Raita kungs. „Paldies jums visiem, kuri uzrakstīja esejas.”

Rainas sirds sitās patīkamā satraukumā.

„Lai gan neviens no mūsu skolēniem konkursā neuzvarēja, Raina nokļuva labāko pieciniekā. Apsveicam tevi, Raina!” teica Raita kungs.

Raina smaidīja, kad viņas klasesbiedri aplaudēja. Taču sirdī viņa sadrūma. Iekļūt labāko pieciniekā nav tikpat labi, kā uzvarēt. Viņas sapnis apskatīt Ņujorku izplēnēja.

Kad Raina pārradās mājās, viņa virtuvē saguma krēslā blakus saviem vecākiem. „Es zaudēju konkursā,” viņa teica. „Šī ir pēdējā reize, kad es izmēģinu kaut ko jaunu. Es darīšu tikai to, kas man padodas.” Viņa apķēra galvu ar rokām.

„Man žēl, ka tu neuzvarēji. Mēs ar mammu ļoti lepojamies, ka tu mēģināji,” teica tētis. Viņš apsēdās līdzās Rainai. „Vai atceries, kad pirms pāris gadiem man nebija darba?”

Raina pamāja ar galvu.

„Es pieteicos daudzās darbavietās, taču mani nekur nepieņēma,” tētis teica. „Es biju ieslīdzis mazdūšībā.”

Raina pacēla galvu. „Tiešām?”

Tētis pamāja ar galvu. „Taču es nepadevos. Pēc ilgāka laika es atradu darbu, kas bija ideāls. Taču tas nebūtu noticis, ja es būtu pārstājis censties.”

Mamma pauda mierinājumu, uzliekot roku uz Rainas pleca. „Vai zini, cik daudz stāstu es nosūtu dažādiem žurnāliem?” viņa vaicāja. „Un cik daudz no tiem tiek noraidīti? Taču es nevaru padoties, ja gribu, lai manu darbu publicē. Rakstīšana man ir svarīga, tāpēc es turpinu censties.”

Rainai vienmēr šķita, ka viņas vecākiem padodas viss, ko viņi dara. Viņa nekad nebija zinājusi, ka arī viņi ir tikuši noraidīti.

Viņa joprojām jutās bēdīgi, taču šķita muļķīgi vairs nekad nemēģināt neko jaunu. Debesu Tēvs to viņai nevēlēja. Raina nolēma, ka viņa nepadosies. Viņa varētu izmēģināt ko citu, arī ja tas viņai uzreiz labi nepadotos.

„Es domāju, ka nākamgad atkal piedalīšos konkursā,” teica Raina. Zaudējums konkursā nenozīmē viņas sapņu beigas.

Raina piegāja pie galda un paņēma zīmuli. Rakstīšana ir visai jautra nodarbe. Tuk, tuk, tuk. Ko jaunu viņa varētu uzrakstīt nākamo?

Viviānas Minekeres ilustrācijas