Ciemošanās pie vecmāmiņas un vectētiņa

Ernesto ielika savā somā vēl vienu kreklu. Viņš palūkojās apkārt istabā. Kas vēl viņam bija jāpaņem līdzi? Viņš pamanīja uz galda savu Mormona Grāmatu. To viņš nevarēja aizmirst!

Bija pienācis vasaras brīvlaiks. Ernesto ģimene gatavojās apciemot vecmāmiņu un vectētiņu. Viņš bija tik ļoti priecīgs par to, ka varēs satikt savus vecvecākus!

Kad Ernesto ar ģimeni ieradās, vectētiņš viņu cieši apskāva. „Es tik ļoti priecājos, ka esi ieradies!”

„Mums tevis pietrūka!” Vecmāmiņa pasmaidīja un arī apskāva Ernesto.

„Es tik ļoti gaidīju, kad pienāks šodiena. Mums patīk ciemoties pie jums,” teica Ernesto.

„Iesim iekšā,” teica vectētiņš. „Vecmāmiņa pagatavos visus tavus mīļākos ēdienus.”

Ernesto iegāja mājā kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu. Viņš tik ļoti priecājās par to, ka varēs ar viņiem kopā pavadīt laiku.

Nākamajā rītā Ernesto pamodās un sajuta vārītu rīsu smaržu. Viņš ieraudzīja mammu un vecmāmiņu, kas aizņemtas darbojās virtuvē. Viņš noskūpstīja viņas abas uz vaiga. Pēc tam viņš izskrēja pagalmā.

Tētis kopā ar vectētiņu sēdēja laukā un sarunājās, dzerot dzērienu no savām krūzēm.

„Labrīt! Vai vēlies tēju?” Vectētiņš pasniedza Ernesto savu krūzi.

Ernesto paskatījās uz tējas krūzi un tad uz vectētiņu. Viņš gribēja pastāstīt, ko bija iemācījies Sākumskolā. „Nē, paldies, vectētiņ,” viņš atteica. „Savā baznīcā es iemācījos, ka tēja, kafija un tabaka kaitē mūsu ķermenim. Es vēlos sekot tam, ko Jēzus vēlas, lai es darītu.”

Tētis pasmaidīja. „Mūsu ģimene ievēro Gudrības vārdu, taču vectētiņš uzskata citādi, un tas ir labi.”

„Paldies, ka dalījies tajā, kam tu tici,” vectētiņš pateica Ernesto. „Tu esi labs puika. Es varu tev ieliet karstu ūdeni — tāpat kā tavam tētim.” Vectētiņš ielēja no tējkannas Ernesto krūzē karstu ūdeni.

Ernesto nedaudz padzērās. Viņš jutās priecīgs par to, ka izvēlējās pareizo.

Pusdienās Ernesto varēja ēst savu mīļāko ēdienu. Vecmāmiņa bija pagatavojusi nasi goreng — ēdienu ar rīsiem, olām, gaļu un dārzeņiem. Tas bija tik garšīgs! Ernesto patika sarunāties ar vecmāmiņu un vectētiņu pie galda.

Pēcpusdienā visa ģimene kopā spēlēja paslēpes. Arī vecmāmiņa un vectētiņš tās spēlēja!

„Es redzu tevi aiz tā koka, Ernesto!” tētis sauca, skrienot viņam pretī. Ernesto smējās, cenšoties pamukt. Spēlēties kopā ar savu ģimeni bija jautri.

Tovakar visi apsēdās ap vectētiņu, un viņš izstāstīja dažus stāstus. Kad vectētiņš bija pabeidzis, Ernesto atcerējās, ka viņi nebija lasījuši Svētos Rakstus.

Ernesto pielēca kājās. „Es tūlīt būšu atpakaļ.”

Viņš aizskrēja pakaļ savai Mormona Grāmatai. Atgriezies viņš jautāja: „Vai mēs varam palasīt?”

„Es priecājos, ka tu atcerējies.” Mamma paņēma grāmatu no Ernesto rokām un uzšķīra savu mīļāko pantu. Viņa to nolasīja priekšā. Pēc tam viņi visi nometās ceļos.

„Vai jūs vēlētos lūgt kopā ar mums?” Ernesto vaicāja saviem vecvecākiem.

„Jā, labprāt,” atbildēja vecmāmiņa. Viņa nometās ceļos blakus vectētiņam.

Tētis noskaitīja lūgšanu. Viņš pateicās Debesu Tēvam par to, ka viņi var pavadīt laiku kopā.

Pēc lūgšanas vectētiņš apskāva Ernesto. „Ir labi, ka tava ģimene lūdz Dievu,” viņš teica. „Es priecājos, ka tu vēlies būt tuvu Dievam. Tas palīdzēs tavai ģimenei būt stiprai.”

Ernesto sajuta siltumu un mieru sirdī. Viņam patika dalīties savā ticībā, ko viņš mīlēja, ar cilvēkiem, kurus viņš mīlēja, — vecmāmiņu un vectētiņu.

Melisas Manvilas Kašivagi ilustrācijas