Mana ozianna

Vienā no manām mīļākajām Jaunās Derības nodaļām ir stāstīts par Jēzus Kristus triumfālo ieiešanu Jeruzalemē. Ļaudis sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mateja 21:9). Kad es šo lasu, es domāju — kas ir mana ozianna?

Visu savu dzīvi esmu stostījusies. Reizēm esmu jutusies tik neapmierināta un mazdūšīga, jo nespēju izteikties tā, kā gribētos. Es esmu vēlējusies vai nu runāt nevainojami, vai arī vairs nekad nerunāt. Es vienmēr raizējos, kad runāju citu priekšā vai pat lūdzu Dievu balsī. Es esmu daudzkārt klusībā lūgusi pēc pacietības, miera un palīdzības. Šī ir viena no manām personīgajām oziannām — mans sauciens pēc atbrīvošanas.

Tāpat kā Kristus neignorēja Jeruzalemes iedzīvotāju saucienus, Viņš nekad nav ignorējis manus saucienus. Viņš nav mani atbrīvojis no stostīšanās, taču Viņš ir stiprinājis mani tādos veidos, kādos nebiju gaidījusi. Viņš man ir palīdzējis sajust mieru nemiera brīžos un saprast, ka mana balss, lai cik nepilnīga tā būtu, Viņam ir pietiekama.

Katram no mums dzīvē ir kaut kas tāds, kas liek mums nomesties ceļos. Dažreiz mums var rasties sajūta, ka mūsu saucieni paliek neatbildēti. Bet Viņš dzird katru oziannas saucienu. Un Savā pilnīgajā veidā un laikā Viņš nāks mums palīgā.

Ģetzemanē Kristus cieta par mūsu grēkiem un izjuta mūsu sāpes un grūtības. Viņš turpina vadīt un mierināt visus, kuri vēršas pie Viņa un Debesu Tēva. Tas pats Kristus, kurš cieta par mums Ģetzemanē un pie krusta, arī augšāmcēlās no kapa, uzveicot nāvi, lai mums varētu būt cerība. Viņa Augšāmcelšanās ir galīgā atbilde uz katru oziannas saucienu.