Mijas Lieldienu nedēļa

Mamma un tētis no Svētajiem Rakstiem izlasīja stāstu par Pūpolsvētdienu. Kad Jēzus Kristus devās uz Jeruzalemi, ļaudis māja ar palmu zariem un sauca: „Ozianna!”

Mana māsa Lūcija turēja rokās attēlu, kurā Jēzus jāja uz ēzeļa. Un mēs pārējie vicinājām papīra zarus ar lapām. Es jutos laimīga, iztēlojoties, ka sagaidu Jēzu.

Jēzus bija apbēdināts, ka cilvēki templī pārdeva dažādas lietas, tādēļ Viņš viņus izdzina ārā. Mēs savācām atkritumus no krūmiem ap baznīcu. Es priecājos, ka mēs varējām palīdzēt rūpēties par Dieva namu!

Mamma lasīja stāstus, ko Jēzus Kristus bija stāstījis cilvēkiem. Mēs klausījāmies un no māla atveidojām šos stāstus. Lūcija izveidoja aitu, jo Jēzus ir Labais Gans. Es izveidoju mazu eļļas lukturi. Tas palīdzēja man atcerēties, ka manai sirdij ir jābūt ticības pilnai.

Tētis mums pastāstīja, kā Marija uz Jēzus Kristus kājām uzlēja īpašu eļļu. Tās smarža piepildīja visu māju.

Mums nebija šīs īpašās eļļas. Tā vietā mēs izmantojām kanēli, lai pagatavotu našķi. Mamma teica — tad, kad mēs sajutīsim kanēļa smaržu, mūsu našķim cepoties, mums vajadzētu padomāt par to, ko mēs varētu dāvāt Jēzum.

Mēs aizdedzām sveces un dziedājām dziesmu, gluži kā Jēzus Kristus un Viņa mācekļi dziedāja Pēdējās vakariņās. Mēs ēdām pitas maizi un dzērām vīnogu sulu, pieminot pirmo Svēto Vakarēdienu. Mums bija arī granātāboli, lai atgādinātu mums par Jēzus asinīm, un olīvas, kas simbolizēja Ģetzemanes dārzu.

Kamēr mēs ēdām, ārā dārdēja pērkons. Es jutos drošībā un biju pateicīga, zinot, ka Jēzus jau ir pārvarējis vistumšāko vētru.

Mēs izlasījām par to, kā Jēzus Kristus nomira par mums. Tad mēs iznesām tukšo puķupodu dārzā un novietojām to uz sāna, lai tas līdzinātos kapam. Mēs tam apkārt aplikām zemi un akmeņus, bet atvērumu atstājām neaizklātu. Mamma mums iedeva figūriņu, kas simbolizēja Jēzus ķermeni. Mēs to godbijīgi ietinām baltā drānā un ievietojām puķu podā.

Lai gan tas bija tikai puķupods, man tomēr bija skumji, pieliekot durvīm priekšā akmeni.

Mamma teica, ka pēc tam, kad Jēzus Kristus nomira, Viņš iesāka misionāru darbu garu pasaulē. Tādējādi cilvēki, kuri uz Zemes nebija iepazinuši Viņa evaņģēliju, joprojām var mācīties par Viņu. Tempļos mēs varam kristīties par cilvēkiem, kuri nebija kristījušies pirms savas nāves.

Mēs ar Lūciju vēl neesam pietiekami lielas, lai ieietu templī, taču mēs palīdzējām izgriezt izdrukātās vārdu kartītes. Mamma un tētis pēc kārtas veica tempļa darbu par cilvēkiem, kuru vārdi bija uz kartītēm, un kopā ar mums pastaigājās pa tempļa apkārtni. Pat no ārpuses templis mazliet atgādināja debesis.

Lieldienu rītā akmens puķupoda priekšā bija pazudis un drānas bija tukšas. Tur bija kartīte, uz kuras bija rakstīts: „Viņš ir augšāmcēlies!”

Es jau zināju, ka Jēzus Kristus ir iemesls tam, kāpēc mēs svinam Lieldienas. Pēc Lieldienu nedēļas svinēšanas es jūtos tā, it kā pazītu Viņu mazliet labāk.