Mūsu mīļotā Glābēja uzvara

Īstenojot savu apustuļa aicinājumu, es esmu daudz ceļojis, un man bija tas gods satikt bērnus, jauniešus un pieaugušos visā pasaulē. Dzīvē ir liela prieka brīži, bet viena lieta, ko esmu redzējis savām acīm un sajutis savas sirds dziļumos, ir tā, ka papildus laimei un priekam dzīvē ir arī sirdssāpes un ciešanas.

Es nekad neaizmirsīšu brīdi, kad sēdēju kopā ar četriem maziem bērniem, kuru vecāku dzīvi brutāli pārtrauca iebrucējs viņu pašu mājās, kamēr bērni gulēja; vai tikšanos ar sievieti, kuru bērnībā bija izmantojis uzticams radinieks; vai sēdēšanu pie gultas mazai meitenei, kura pēc kritiena no velosipēda guva smadzeņu traumu un drīz pēc tam nomira; vai klausīšanos kādas sievietes šņukstos, kuras vīrs bija viņu nodevis un daudzus gadus klaji pārkāpis savas tempļa derības.

Es esmu izjutis kāda pāra sāpes, kura pieaugušais bērns vairs neticēja evaņģēlija patiesībām un centās vājināt citu ģimenes locekļu ticību. Esmu bijis kopā ar izmisušajiem vecākiem un draugiem, sērojot par kādu daudzsološu jaunieti, kurš labprātīgi šķīrās no dzīves. Esmu izjutis to cilvēku dievišķās skumjas, kuri ir grēkojuši un patiesi vēlējušies nožēlot grēkus, un to cilvēku izmisumu, kurus šis grēks bija skāris.

Esmu redzējis tās sirdssāpes, ko garīgā slimība nes gan pašam cietējam, gan tiem, kuri klusi cieš līdzās, bezspēcībā noskatoties uz notiekošo. Esmu redzējis milzīgos personiskos zaudējumus, ko radījušas dabas katastrofas, plūdi, vētras, ugunsgrēki un zemestrīces. Esmu bijis liecinieks apvērsumiem valstīs, ko izraisīja politiskās „vētras”, kari un iznīcība, un agonijai, kas negaidīti piemeklē nevainīgos un taisnības meklētājus.

Healing Hands [Dziedinošās rokas], Kolbijs Larsens, pavairot aizliegts

Glābējs mums palīdz

Runājot par Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu, prezidents Džeimss E. Fausts (1920–2007), Augstākā prezidija otrais padomnieks, teica: „Cietušajiem ir jādara viss iespējamais, lai pārvarētu savus pārbaudījumus, un Glābējs „palīdzēs Saviem ļaudīm viņu vājībās” [Almas 7:12]. Viņš mums palīdzēs nest mūsu slogus. Daži ievainojumi ir tik sāpīgi un smagi, ka tos nevar dziedināt bez augstāka spēka palīdzības un cerības uz pilnīgu taisnīgumu un kompensāciju nākamajā dzīvē. … Viņš saprot mūsu sāpes un staigās kopā ar mums pat tumšākajās stundās.”

Mani arvien vairāk piesaista Glābēja mīlestība un nebeidzamās svētības, kas mums ir apsolītas caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu. Viņš nepasargāja mūs no dzīves grūtajām pieredzēm, kas rada neizmērojamas sāpes, bet gan pasargāja mūs no nebeidzamām ciešanām un atsvešināšanās no Debesu Tēva un, pateicoties Viņa visaptverošajām ciešanām, deva mums iespēju Dieva klātbūtnē gūt pilnīgu prieku un mūžīgu laimi.

Prezidents Dalins H. Oukss mums atgādināja: „Bez šaubām, Dieva spēcīgākā palīdzība laicīgajā dzīvē bija Glābēja, Jēzus Kristus, nodrošināšana, kurš cieta, lai samaksātu par grēkiem, un sniedz grēku piedošanu, kad mēs tos nožēlojam. Šī žēlsirdīgā un godības pilnā Izpirkšana izskaidro, kāpēc ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, ir evaņģēlija galvenais princips. Viņa pienestā Izpirkšana „īsteno mirušo augšāmcelšanos” (Almas 42:23), un tā „izp[ērk] pasaules grēkus” (Almas 34:8), izdzēšot visus grēkus, ko esam nožēlojuši, un dodot Glābējam spēku mums palīdzēt laicīgās dzīves vājībās.”

Fragments no mākslas darba Prayer at Gethsemane [Lūgšana Ģetzemanē], Dels Pārsons, drīkst kopēt vienīgi Baznīcas lietošanai

Mūžības izšķirošais notikums

Kad es domāju par ciešanām, ko personīgi esmu redzējis un kas ir tik bezgalīgi mazas, salīdzinot ar visiem tiem, kuri ir staigājuši vai jebkad staigās pa šo zemi, es nevaru ne ar kādiem man zināmiem vārdiem aprakstīt sajūtas manā sirdī par to, kam bija jānotiek Glābēja sirdī un prātā, kā arī miesā un dvēselē Viņa svētajos brīžos, kad tika piedzīvotas visaptverošas ciešanas par visas cilvēces grēkiem un sāpēm.

Mūžības izšķirošais notikums aizsākās, kad Jēzus devās „uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane” (Mateja 26:36) Eļļas kalnā ārpus Jeruzalemes pilsētas mūriem. Viņš sacīja Saviem mācekļiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei” (Mateja 26:38).

Viņš lūdza, sakot: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi” (Mateja 26:39). Viņš atgriezās pie Saviem mācekļiem, atrada tos guļam, atkal devās prom un lūdza otrreiz. „Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jāizdzer, tad lai notiek Tavs prāts. … Un [Viņš] lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams” (Mateja 26:42, 44).

Jēzus izdzēra rūgto biķeri, gan dārzā, gan pie krusta ciešot vairāk, nekā cilvēka prāts spēj aptvert. Bez grēka Viņš uzņēmās uz Sevis visus mūsu grēkus, lai, nākot pie Viņa un nožēlojot grēkus, mūsu grēki un nastas tiktu noņemtas no mums (skat. 2. korintiešiem 5:21).

Jēzus ciešanas, nāve un izpirkšanas upuris bija sen gaidīti. Runājot 700 gadus pirms Jēzus dzimšanas, Jesaja pravietoja, ka „Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam” (Jesajas 53:6). Jēzus runāja par Savas dzīvības atdošanu „atpestīšanai” (Mateja 20:28; skat. arī 1. Timotejam 2:6) un „grēku piedošanai” (Mateja 26:28) par visiem, kas Viņam ticēs un nožēlos savus grēkus. Pēteris aprakstīja, ka Viņš „par [mūsu] grēkiem ir cietis” (1. Pētera 3:18), ka caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti (skat. 1. Pētera 2:24). Viņš darīja to, ko neviens cits nespētu, lai ļautu mums atgriezties mūsu Tēva klātbūtnē. Viņš bija „ievainots mūsu pārkāpumu dēļ” (Jesajas 53:5).

Pēc ciešanām Ģetzemanē Viņa agonija turpinājās ― līdzgaitnieka nodevība, netaisnīgu valdnieku izsmiekls, sāpes, kad Viņa ķermenis tika šaustīts, nežēlīgu karavīru uzspiests ērkšķu kronis (skat. Jāņa 18:2–3, 12–14; Marka 15:15–20) un Golgātas ceļā uz Viņa saplosītās muguras uzgrūstais smagais baļķis (skat. Jāņa 19:16–17).

Pie krusta Ģetzemanes briesmīgā agonija atgriezās ar tādu spēku, kādu neviens cilvēks nespētu izturēt. Jēzus Kristus, Dieva Dēls, vienatnē pildīja Sava Tēva dievišķo uzdevumu ― atdot Savu dzīvību. Kareivji un valdnieki nevarēja to Viņam atņemt (skat. Jāņa 10:18). Godbijībā un pazemībā Jēzus nolieca galvu un teica: „Viss piepildīts” (Jāņa 19:30).

Viņa mirstīgās dzīves pēdējais brīdis bija beidzies. Nav vārdu, kas aprakstītu Viņa dārgās dāvanas varenību. Nekāda cita dāvana vairs nekad nebūs nepieciešama. Jēzus Kristus cieta reizi par visām reizēm (Ebrejiem 10:10).

Īstenojis Savu dievišķo misiju, Viņš kļuva par pirmo visā cilvēces vēsturē, kurš augšāmcēlās no kapa nemirstībai (skat. 1. korintiešiem 15:21–23).

Sievietēm pie kapa eņģeļi teica:

„Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušiem?

Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies” (Lūkas 24:5–6).

Saviem apustuļiem Viņš teica: „Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu” (Lūkas 24:39). Vēlāk „Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē” (1. korintiešiem 15:6). Aculiecinieki redzēja augšāmcēlušos Glābēju. Viņš nebija miris. Viņš bija dzīvs.

Jēzus Kristus sarāva mūžīgās nāves ķēdes un važas par katru cilvēku, kas ir dzīvojis vai dzīvos uz Zemes (skat. 1. korintiešiem 15:22). Viņš uzveica mūsu visaptverošo ienaidnieku; ienaidnieks vārdā „nāve” tika pieveikts uz visiem laikiem.

Prezidents Rasels M. Nelsons (1924–2025) teica: „Jēzus Kristus uzņēmās uz Sevis jūsu grēkus, jūsu ciešanas, jūsu sirdssāpes un jūsu vājības. Jums nav jānes smagā nasta vieniem pašiem! Viņš jums piedos, kad jūs nožēlosiet grēkus. Viņš jūs svētīs ar visu nepieciešamo. Viņš dziedinās jūsu ievainoto dvēseli. Kad jūs uzņemsieties nest savu jūgu kopā ar Viņu, jūsu jūgs kļūs vieglāks. Ja jūs noslēgsiet un ievērosiet derības ― sekot Jēzum Kristum ―, jūs atklāsiet, ka jūsu dzīves sāpīgie brīži ir īslaicīgi. Jūsu ciešanas tiks „pārņemtas ar Kristus prieku” [Almas 31:38].”

Kā viens no Viņa ordinētajiem apustuļiem es esmu pieredzējis garīgus un personīgus brīžus, kas man ir snieguši drošu un nešaubīgu liecību par to, ka Viņš ir dzīvs. Kaut šajā Lieldienu laikā mūsu prātos un sirdīs klusi iemājotu vārdi: „Neļauj aizmirst, kā Tu miri reiz pie krusta Golgātā,” mums līksmi dziedot: