Priekpilnā derību taka

Džerija Gārnsa fotogrāfija, to drīkst kopēt vienīgi Baznīcas lietošanai

Svēti apsolījumi

Mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, mīl katru no mums vairāk, nekā jebkurš var iedomāties. Nekur citur Viņu mīlestība netiek izrādīta tik daudz, kā caur apsolītajām svētībām, kas saistās ar derībām, kuras mums tiek piedāvātas kristībās un Tā Kunga namā.

„Viens no svarīgākajiem atklātās reliģijas konceptiem ir svētā derība,” mācīja prezidents Rasels M. Nelsons (1924–2025). „Juridiskā valodā derība parasti apzīmē vienošanos starp divām vai vairākām pusēm. Taču reliģiskajā kontekstā derība ir daudz nozīmīgāka. Tas ir svēts solījums Dievam.”

Katrs svētais solījums, ko dodam un turam, nāk mums par svētību. Debesu Tēvs un mūsu Glābējs Jēzus Kristus vēlas mūs tuvināt Sev. Viņi vēlas palīdzēt mums mācīties un augt ticībā un izpratnē. Viņi vēlas apdāvināt mūs ar debesu spēku. Viņi vēlas, lai mēs rastu dziedinājumu un mieru pasaulē, kurā šādas svētības joprojām ir nesasniedzamas. Viņi vēlas, lai mēs piedzīvotu prieku gan šajā dzīvē, gan nākamajā. Šīs pilnīgās mīlestības plūdumā Viņi piedāvā mums iespēju stāties ar Viņiem derības saitēs. Mums ir tā svētība — katru nedēļu no jauna apņemties ievērot šīs derības Svētā Vakarēdiena sanāksmes laikā.

Mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu pateicības garā, jo mums ir priekpilna svētība uzņemties Jēzus Kristus Vārdu, atcerēties Viņu un Viņa mīlestību pret mums, kas tiek izrādīta caur Viņa veiktās Izpirkšanas dāvanu — ka Viņš cieta, asiņoja un nomira mūsu dēļ. Svētais Vakarēdiens svētī mūs arī ar iknedēļas iespēju parādīt, ka mēs vēlamies ievērot Viņa baušļus, atjaunot savas derības un noslēgt jaunu derību (skat. Mācības un Derību 20:77, 79).

„Es bieži dzirdu, ka mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, lai atjaunotu derības, kuras esam noslēguši kristoties. Lai gan tā ir taisnība, tajā ir kas daudz vairāk,” teica prezidents Nelsons. „Es esmu noslēdzis jaunu derību. Jūs esat noslēguši jaunu derību. … Tad nu uz to [Tas Kungs] atbild, ka ar mums vienmēr būs kopā Viņa Gars. Tik liela svētība!”

Kad mēs nožēlojam grēkus un pieņemam Svēto Vakarēdienu ar šķīstu sirdi, mēs saņemam Svēto Garu un tiekam „attīrīti no grēka, it kā būtu kristīti vēlreiz. Tā ir cerība un žēlastība, ko Jēzus piedāvā katram no mums.”

Kāds prieks — nožēlot grēkus un saņemt piedošanu caur Kristus pestījošo mīlestību!

Navū Ilinoisas templis, Dženiferas Rouzas Medijas fotogrāfija

Viņa prieka nams

Kad prezidents Nelsons kļuva par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca prezidentu, viņš bieži runāja par derību ceļu, sākot ar savu pirmo publisko vēstījumu Baznīcas prezidenta amatā. Mēs ejam šo ceļu caur „grēku nožēlošan[u] un kristīšan[os] ūdenī” (2. Nefija 31:17), viņš teica vēlāk, un „tad mēs vēl pilnīgāk to nostiprin[ām] templī”.

Tāpat kā Svētā Vakarēdiena pieņemšana atgādina mums par mūsu derībām un ar tām saistītajām svētībām, tāpat arī aizstājošais darbs templī. Kad mēs izpildām aizstājošos tempļa priekšrakstus par tiem, kas ir miruši, mēs atceramies svētos solījumus, ko esam devuši, un apsolītās svētības, kuras mēs saņemsim.

Ejot pa derību ceļu, mēs kļūstam par visu to svētību mantiniekiem, kas ir apsolītas Ābrahāmam, Īzākam, Jēkabam un viņu pēcnācējiem. Neskatoties uz apsolītajām svētībām, Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam nebija viegla dzīve, un arī mums tāda nav. Arī mēs, tāpat kā viņi, saskaramies ar likstām, pārmācību un zaudējumiem, tiekot „visās lietās pārbaudīti” (Mācības un Derību 136:31; skat. arī 101:4–5). Taču tāpat kā pravieši un taisnīgie svētie senatnē, mēs zinām, kam mēs varam uzticēties (skat. 2. Nefija 4:19).

Mūsu laicīgā dzīve ir tikai brīdis mūsu eksistencē, taču šim laikam — dažkārt ļoti grūtam — ir mūžīga nozīme. Jā, mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mēs mācītos un pilnveidotos. Un, jā, šī izaugsme dažkārt ir saistīta ar vilšanos un ciešanām. Taču Viņš vēlas, lai mūsu dzīve būtu skaista un cerību pilna. Šim nolūkam un lai atvieglotu mūsu atgriešanos pie Viņa, Viņš ir nodrošinājis Glābēju, kurš ir ar Savu Tēvu noslēgto derību „garantētājs”. Pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, Tēvs piepilda Saviem bērniem templī dotos solījumus.

Caur Savu mīlestību un Izpirkšanas upuri mūsu Glābējs ir ticis galā ar visu, ar ko mēs saskarsimies šajā dzīvē, un dziedinājis to. Un, pateicoties Viņa svētajam namam — Viņa prieka namam —, par spīti dzīves likstām, viss būs labi. Derības ievērošanas balzams dziedē bēdas, sāpes, sēras un vilšanos. Mums par to nav jāraizējas vai jābaidās. Drīzāk, mēs varam priecāties par to, ka mūsu pestīšanas cena ir samaksāta (skat. 1. korintiešiem 6:20) un ka derību ceļš uz mūžīgo dzīvi ir nobruģēts.

Derību ceļš patiesi ir ceļš uz mīlestības pestīšanu. Godājot templī noslēgtās derības, mēs saņemam lielāka spēka, lielākas mīlestības, lielākas žēlastības, lielākas sapratnes un lielākas cerības svētības. Tempļa saistīšanas brīnumainā un lieliskā pieredze, kad ģimenes locekļi ir saistīti mīlestībā uz visu mūžību, ienes manā dvēselē nepārspējamu bijību un prieku un piepilda mani ar pateicības garu.

Kad vien jūsu dzīvē notiek jebkāds satricinājums, visdrošākā vieta garīgā ziņā ir dzīvošana atbilstoši savām tempļa derībām! Prezidents Nelsons deva padomu. Es zinu no savas saldās un reizēm rūgtās mirstīgās dzīves pieredzes šo vārdu patiesumu.

Alena Gārnsa ilustrācija

Sapulcini viņus mājās

Pēc tam, kad Israēls Bārlovs atvadījās no sava mazā zēna, viņš rakstīja savai sievai: „Domas par to, ka es būšu tālu prom, nekad dzīvē vairs neatgriezīšos pie [Džeimsa] kapa, pārrāva pēdējo mīlestības pavedienu ar asarām uz viņa kapa.”

Es iztēlojos, ka vēl vairāk asaru — šoreiz prieka asaras — tika izlietas 1889. gada 4. decembrī. Tajā dienā mazais Džeimss Nataniels Bārlovs tika saistīts ar saviem vecākiem Loganas Jūtas templī. Līdz tam laikam Israēls jau bija miris, tāpēc citi bija viņa un Džeimsa aizstājēji.

Mēs ar māsu Kīronu izjūtam īpašu iejūtību un lielu līdzjūtību pret Israēlu un Elizabeti. Mūsu pirmais bērns, zēns, vārdā Šons, nomira sirds operācijas laikā, kad viņam bija tikai trīs nedēļas. Tas mums bija graujošs zaudējums. Tobrīd mēs prātojām, vai spēsim izdzīvot. Mēs viņu apglabājām sāpinoši mazā kapā Anglijā. Pēc piecpadsmit gadiem mūsu ģimenei tika lūgts pamest mūsu mājas Apvienotajā Karalistē, lai pilnu laiku kalpotu Baznīcā, un mēs atstājām šo mazo kapu.

Mēs nezaudējām savu bērnu ceļojumā uz rietumiem, un mēs neizcietām neaptveramās Bārlovu grūtības, bet mums ir sākums izpratnei par to, ko viņi pārdzīvoja. Mūsu mazā zēna kaps atrodas ļoti tālu, tomēr, līdzīgi Bārloviem, mums ir nezūdoša ticība Jēzus Kristus Augšāmcelšanās brīdim un mūsu ģimenes mūžīgajai dabai, kas tiek iemantota caur svēto saistīšanas derību.

Mums visiem ir senči un citi miruši tuvinieki, kuri mums saka: „Neatstāj mani šeit.” Pateicoties tempļa derībām, nevienu nevajag atstāt novārtā. Mēs aicinām viņus mīlēt, kalpot viņiem un palīdzēt sapulcināt viņus mājās.

Mūsu Debesu Tēvs mīl mūs, jūs un mani. Viņš ir devis mums tempļus, lai „viss, ko [mēs] saistām uz zemes, bū[tu] saistīts debesīs” (Mācības un Derību 128:8; skat. arī Mateja 18:18). Viņš sūtīja Savu Dēlu saraut nāves saites, bruģējot ceļu mūžīgajām saitēm un mūžīgajai ģimenes atkalapvienošanai.

Tieši tādēļ mums ir priekšraksti. Tieši tādēļ mēs slēdzam derības. Tieši tādēļ mēs ceļam tempļus. Tāpēc mēs veltām sevi Dieva darbam un godībai (skat. Mozus 1:39). Un tieši tāpēc mums līst prieka asaras, zinot, ka mūs un mūsu mīļos gaida mūžīgā atkalapvienošanās Tēva un Dēla klātbūtnē.

Kaut mēs rastu prieku un mieru, turot savas derības un pievienojoties Tam Kungam Viņa brīnišķīgajā glābšanas darbā!