Mūsu dzīves patiesības

Mūsu patiesības meklējumi

Laikā, kurā dzīvojam, mums ir pieejams vairāk zināšanu nekā jebkad agrāk. Senāk, ja jūs gribējāt kaut ko uzzināt, jums vajadzēja doties uz bibliotēku un to sameklēt. Mūsdienās internets un plaukstdatori nodrošina piekļuvi gandrīz bezgalīgai informācijai, ko varam atrast gandrīz nekavējoties.

Tas Kungs ir priecīgs, kad mēs gudri izmantojam mums pieejamos resursus, bet Viņš ir devis šo mūžīgo padomu: „meklējiet uzcītīgi un māciet cits citam gudrības vārdus; jā, meklējiet labākajās grāmatās gudrības vārdus; meklējiet zināšanas, patiesi studējot, un arī ar ticību” (Mācības un Derību 88:118). Viņš mudina mūs izzināt apkārtējo pasauli (skat. Mācības un Derību 88:79; 93:53), taču, meklējot patiesību, mums ir jāvēršas pie Dieva, kurš „izprot visu, un viss ir Viņa priekšā, … un Viņš ir pār visu, … un viss ir ar Viņu un no Viņa” (Mācības un Derību 88:41).

Viena no visbūtiskākajām patiesībām mūsu dzīvei uz Zemes, ko Dievs mums ir devis, ir tā, ka Viņš ir mūsu Debesu Tēvs. Mēs visi esam Viņa gara dēli un meitas. Viņš mūs pazīst un mīl pilnīgi. Un kā Viņa gara bērniem — mums ir dievišķa daba un sūtība. Šo mūžīgo patiesību izpratne un pieņemšana sniedz mums identitāti, vērtību un mērķi, kas mūs svētīja un vadīja pirmslaicīgajā dzīvē un turpinās to darīt tagad un mūžīgi.

Mēs bijām sākumā ar Tēvu

Meklējot patiesību par lietām, „kādas tās bija”, mēs atklājam šos vārdus no mūsu Glābēja, Jēzus Kristus: „Un tagad, patiesi Es saku jums, Es biju sākumā ar Tēvu, un Es esmu Pirmdzimtais,” un „jūs arī bijāt sākumā ar Tēvu” (Mācības un Derību 93:21, 23).

Pirms mūsu dzīves uz Zemes mēs apmeklējām Debesu padomi, kur Debesu Tēvs iepazīstināja mūs ar Savu diženo laimes ieceri. Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka Dieva motivācija Viņa ieceres īstenošanā ir dāvāt mums „iespēju pilnveidoties tā, kā Viņš pilnveidojās, [un] … tikt paaugstinātiem ar Viņu”. Viņa darbs un godība ir „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39).

Mēs izmantojām savu rīcības brīvību un izvēlējāmies sekot Debesu Tēva iecerei. Mēs esam svētīti ar to, ka piedzimām šajā dzīvē, kur mums saglabājas rīcības brīvība un kur mēs varam pieredzēt laicīgo dzīvi, mācīties un pilnveidoties, lai iemantotu mūžīgo dzīvi.

Mūsu mirstīgās dzīves laikā mēs piedzīvosim izaicinājumus un neveiksmes. Taču mums nav jāstājas pretī dzīves grūtībām vieniem pašiem. Džozefs Smits mācīja, ka Debesu Tēvs, „visuma Diženais Vecāks noraugās uz visu cilvēci ar tēvišķām rūpēm un uzmanību”.

Mūsu Debesu Tēvs, „žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs”, svētīs mūs, uzmundrinās un mierinās mūs „visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši” (2. korintiešiem 1:3–4). Debesu Tēvs ir nodrošinājis mums iespēju atgriezties pie Viņa, kas ir būtiska Viņa ieceres daļa.

Ceļš pie mūsu Tēva

Patiesība „par lietām, kādas tās patiesībā ir” (Jēkaba 4:13), ir skaidra: mēs nevaram sasniegt visu savu potenciālu kā mūsu Debesu Tēva bērni vienatnē. Jēzus Kristus, Tēva pirmdzimtais Dēls garā, noslēdza derību būt par mūsu Glābēju un Pestītāju.

Jēzus Kristus, „Tēva Vienpiedzimuš[ais], piln[s] labvēlības un patiesības, patiesi patiesības Gar[u], … nāca un dzīvoja miesā, un dzīvoja starp mums” (Mācības un Derību 93:11). Viņš nāca, lai parādītu mums ceļu, kā rast laimi, jēgu un prieku šajā dzīvē un mūžībā.

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,

jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:16–17.)

Glābēja zemes dzīves pieredze ir svarīga. Viņš „nesaņēma uzreiz no pilnības, bet turpināja no labvēlības uz labvēlību” (Mācības un Derību 93:12). Viņš auga, līdz „Viņš saņēma Tēva godības pilnību” un „visu varu gan debesīs, gan uz zemes, un Tēva godība bija ar Viņu, jo Viņš mita Viņā” (Mācības un Derību 93:16–17). Glābējs mācīja:

„Es dodu jums šos vārdus, lai jūs varētu saprast un zināt, kā pielūgt, un zinātu, ko jūs pielūdzat, lai jūs varētu nākt pie Tēva Manā Vārdā un noliktajā laikā saņemt no Viņa pilnības.

Jo, ja jūs turat Manas pavēles, jūs saņemsit no Viņa pilnības un tiksit pagodināti Manī, kā Es esmu Tēvā; tāpēc Es saku jums, jums jāsaņem labvēlība pēc labvēlības” (Mācības un Derību 93:19–20).

Ģetzemanes dārzā un pie krusta Jēzus Kristus uzņēmās uz Sevis pasaules grēkus un izcieta visas bēdas, „visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus” (Almas 7:11). Tās „lika [Viņam], … lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā” (Mācības un Derību 19:18). Tikai caur Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu un augšāmcelšanos ir iespējama glābšana un paaugstināšana.

Caur Glābēja labvēlību un Izpirkšanas upuri mēs varam pilnveidoties, līdz saņemsim pilnību un kādu dienu varēsim kļūt pilnīgi. Ja mēs sekosim Glābēja piemēram un ievērosim Viņa baušļus, Viņš mūs vadīs un pavadīs ceļā atpakaļ pie mūsu Tēva Debesīs — godības pilnajā klātbūtnē.

Kristus ceļā uz Jeruzālemi, Maikls Kolmens, pavairot aizliegts

Vai tu pieņemsi Viņa dāvanu?

Starp patiesībām par lietām, „kādas tās patiesībā būs” (Jēkaba 4:13), mēs mācāmies, ka mūsu mūžības pieredzi noteiks mūsu izvēle sekot Jēzum Kristum un saņemt Viņa piedāvātās dāvanas. Svētie Raksti māca, ka mēs „baudī[sim] to, ko [mēs vēlamies] saņemt”. Diemžēl daži „negribē[s] baudīt to, ko viņi varētu saņemt” (Mācības un Derību 88:32).

Mans misijas prezidents, elders Merions D. Henkss (1921–2011), kurš kalpoja par Augstāko pilnvaroto — Septiņdesmito, saviem misionāriem mācīja, ka, lūdzot pēc tā, ko esam gatavi pieņemt un baudīt, mēs varam spriest par to, kur atrodamies savā garīgajā ceļojumā. „Jo kāds labums cilvēkam, ja viņam tiek dota dāvana, un viņš nepieņem to dāvanu?” Kad saņemam Viņa dāvanas — pēc tam, kad esam Viņu dedzīgi meklējuši un sekojuši Viņam, mēs priecāsimies cerībā uz mūžīgo dzīvi un „[tajā], kurš ir [šīs] dāvanas devējs” (Mācības un Derību 88:33). Šī mīlestībā pasniegtā dāvana „ir lielākā no visām Dieva dāvanām” (Mācības un Derību 14:7).

Dievs ir mūsu Debesu Tēvs. Viņš mūs pazīst un mīl. Kad mēs savos patiesības meklējumos vēršamies pie Viņa, mēs varam pieķerties saprātam, saņemt gudrību, pieņemt patiesību, mīlēt tikumību un pieķerties gaismai, kas nāk no Viņa (skat. Mācības un Derību 88:40). Tad mēs turpinām visu savu dzīvi, līdz „pienāks diena, kad [mēs] sapratīsi[m] pat Dievu, būdami atdzīvināti Viņā un ar Viņu” (Mācības un Derību 88:49).

Tā būs viskrāšņākā un priecīgākā diena.