Mēs sekojam Jēzum Kristum, pievienojoties Viņa darbā

Mēs piedalāmies Glābēja darbā, palīdzot Dieva bērniem kļūt par uzticīgiem Jēzus Kristus mācekļiem. Tas sevī ietver dalīšanos Viņa evaņģēlijā, tādējādi sapulcinot izkaisīto Israēlu, pildot pienākumus Glābēja Baznīcā un cenšoties kļūt līdzīgi Viņam. Mūsu panākumi nav atkarīgi no tā, cik lielā mērā citi izvēlas atsaukties [mums], [mūsu] uzaicinājumiem vai [mūsu] sirsnīgajiem laipnības apliecinājumiem. Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Jebkad, kad jūs paveicat jebko, kas palīdz kādam — jebkurā priekškara pusē — spert soli tuvāk derību noslēgšanai ar Dievu un būtisko kristību un tempļa priekšrakstu saņemšanai, jūs palīdzat pulcināt Israēlu.”

Lai padarītu Glābēja darbu par mūsu darbu, mēs koncentrējamies uz Viņa mērķiem, ievērojam Viņa baušļus un mīlam cits citu. Veicot Viņa darbu pēc Viņa parauga (skat. Mācības un Derību 51:2), dažas lietas mums pašiem ir jāizdomā. Glābējs teica svētajiem, kuri sapulcējās Džeksonas apgabalā, Misūri štatā:

„Jo lūk, tas nav pareizi, ka Man ir jāpavēl visās lietās, jo tas, kas visās lietās tiek piespiests, ir kūtrs un nav gudrs kalps, tādēļ viņš nesaņem algu.

Patiesi Es saku, cilvēkiem ir dedzīgi jānododas labai lietai un daudz kas jādara pašiem pēc savas brīvas gribas, un jāīsteno daudz taisnīguma;

jo viņos ir spēks, ar ko viņi rīkojas paši. Un ciktāl cilvēki dara labu, viņi savu algu nezaudēs nekādā ziņā” (Mācības un Derību 58:26–28).

Kad mēs sekojam Glābējam, pievienojamies Viņa darbā un palīdzam citiem kļūt par Viņa uzticīgajiem mācekļiem, mēs mācām to, ko Viņš mācītu. Tā kā mēs neesam pilnvaroti mācīt neko citu (skat. Mācības un Derību 52:9, 36), mēs nedalāmi koncentrējamies uz Viņa doktrīnu (skat. Mācības un Derību 68:25). Papildus tam mēs pievēršam īpašu uzmanību nabadzīgajiem, grūtībās nonākušajiem un neaizsargātajiem (skat. Mācības un Derību 52:40). Šie uzsvari tika izskaidroti, kad Glābējs citēja Jesajas vārdus sinagogā Nācaretē:

„Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā

un pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu” (Lūkas 4:18–19; skat. arī Jesajas 61:1–2).

Tā Kunga žēlastības gads attiecas uz laiku, kad visas Dieva derības svētības tiks dāvātas Viņa ļaudīm. Mēs sekojam Jēzum Kristum, aicinot citus saņemt svētības, kas rodamas, noslēdzot un ievērojot derības ar Dievu, un rūpējoties par tiem, kuri ir nabadzīgi vai kuriem ir cita veida vajadzība.

Pievienošanās Jēzum Kristum Viņa darbā ir uzmundrinoša, jo Viņa darbus, nodomus un nolūkus „nevar izjaukt, nedz tie var iznīkt” (Mācības un Derību 3:1). Tiem, kas jūtas mazdūšīgi, Tas Kungs deva padomu: „Tādēļ nepiekūstiet, labu darīdami, jo jūs ieliekat liela darba pamatu. Un no mazām lietām rodas tas, kas ir liels” (Mācības un Derību 64:33). Mēs ļaujam Tam Kungam raizēties par ražu, un mēs vienkārši darām savu daļu.

Darīt savu daļu ir vienkāršāk, nekā mēs varētu iedomāties, jo mums nav nepieciešams, lai mēs Kunga darbā ieguldītu īpašus talantus vai spējas. Viņa prasība ir vienkārši apņemšanās un gatavība. Tas Kungs svētajiem Kērtlandē, Ohaio, teica: „Lūk, Tas Kungs pieprasa sirdi un labu gribu” (Mācības un Derību 64:34). Turklāt Dievs var padarīt gribētāju spējīgu, bet Viņš nevar padarīt un nepadarīs spējīgos par gribētājiem. Citiem vārdiem sakot, ja mēs esam apņēmības pilni un gatavi, Viņš var likt mūs lietā. Taču neatkarīgi no tā, cik talantīgi mēs esam, Viņš mūs neizmantos, ja vien mēs nebūsim apņēmušies veikt Viņa darbu un nebūsim gatavi Viņam palīdzēt.

Samuēls un Anna Marija Koivisto izrādīja gan apņēmību, gan gatavību. Drīz pēc laulībām Koivisto pārcēlās no Jiveskiles Somijā uz Gēteborgu Zviedrijā, lai meklētu karjeras iespējas. Pēc ierašanās brālis Koivisto tika uzaicināts uz tikšanos ar prezidentu Leifu G. Metsonu, padomnieku Gēteborgas Zviedrijas staba prezidijā. Tā kā Samuēls nerunāja zviedriski, intervija notika angļu valodā.

Pēc īsas tikšanās prezidents Metsons lūdza, lai Samuēls kalpo par bīskapijas misijas vadītāju Utbijas bīskapijā. Samuēls norādīja uz acīmredzamo: „Bet es nerunāju zviedriski.”

Prezidents Metsons noliecās pār savu galdu un vērīgi jautāja: „Vai es jautāju, vai tu proti runāt zviedru valodā vai esi gatavs kalpot Tam Kungam?”

Samuēls atbildēja: „Tu jautāji, vai esmu gatavs kalpot Tam Kungam. Un es esmu.”

Samuēls pieņēma šo aicinājumu. Anna Marija arī pieņēma aicinājumus. Abi kalpoja uzticīgi un iemācījās runāt skaistā zviedru valodā.

Apņemšanās un gatavība kalpot Tam Kungam ir raksturojusi Samuēla un Annas Marijas dzīvi. Viņi ir parasti Baznīcas varoņi. Viņi ir uzticīgi kalpojuši katru reizi, kad viņiem tas tika lūgts. Viņi man ir mācījuši, ka tad, kad mēs kalpojam, mēs izmantojam talantus, kas mums ir (skat. Mācības un Derību 60:13), un Tas Kungs mums palīdz sasniegt Viņa mērķus.

Kad mēs esam gatavi kalpot, mēs cenšamies nesūdzēties un nekurnēt, jo mēs nekādā veidā nevēlamies aptraipīt savu kalpošanu. Žēlošanās var liecināt par apņemšanos svārstīties vai par to, ka mūsu mīlestība pret Glābēju nav tāda, kādai tai būtu jābūt. Ja tas netiks kontrolēts, kurnēšana var pārvērsties par tiešu sacelšanos pret To Kungu. Šī attīstība ir redzama Ezras Būta dzīvē, kurš bija agrīni pievērsts Baznīcai Ohaio štatā un tika aicināts par misionāru Misūri štatā.

Pametot Ohaio štatu 1831. gada jūnijā, Ezra bija sarūgtināts, ka daži misionāri var ceļot pajūgos, kamēr viņam ir jāiet kājām vasaras karstumā, pa ceļam sludinot evaņģēliju. Viņš kurnēja. Ierodoties Misūri, viņš jutās apjucis. Misūri nebija tas, ko viņš bija gaidījis. Tā vietā viņš paskatījās apkārt un ievēroja, ka „izredzes izskatījās nedaudz drūmas”.

Ezra kļuva aizvien ciniskāks, sarkastiskāks un kritiskāks. Atstājot Misūri, tā vietā, lai sludinātu, kā viņam tika lūgts, viņš atgriezās Ohaio, cik ātri vien spēja. Viņa sākotnējā kurnēšana izvērtās par svārstīšanos un beigu beigās par uzticības zaudēšanu savām agrākajām garīgajām pieredzēm. Drīz vien Ezra pameta Baznīcu un „galu galā atmeta kristietību, un kļuva par agnostiķi”.

Tas pats var notikt ar mums, ja mēs nebūsim uzmanīgi. Ja mēs nesaglabāsim mūžības perspektīvu, neatgādinot sev, kura darbs tas patiesībā ir, mēs varam sūdzēties, šaubīties un galu galā zaudēt savu ticību.

Es lūdzu, lai mēs izvēlētos sekot Jēzum Kristum, pievienojoties Viņa darbā. Tā darot, mums tiek doti „ļoti lieli un dārgi apsolījumi” (2. Pētera 1:4). Šīs svētības ietver grēku piedošanu (skat. Mācības un Derību 60:7; 61:2, 34; 62:3; 64:3), glābšanu (skat. Mācības un Derību 6:13; 56:2) un paaugstināšanu (skat. Mācības un Derību 58:3–11; 59:23). Patiesi, mums ir apsolīta lielākā dāvana, ko Dievs var dot, — mūžīgā dzīve.